Nu un? *272

-Ugh. Atkal viņa? Elvi tev nav gaumes izjūtas,- Reičela saviebās, liekot man pamatīgi sadusmoties.

-Sīkā, tu muti turi,- Elvis norūcā un satvēra manu roku. Elvja māsa dīvaini mūs abus nopētīja un pagāja garām, un it kā nejauši mani pagrūda.

-Brālīt, es ļoti ceru, ka tu nāksi pie prāta. Viņa, nav tevis cienīga. Viņa tikai pārguļ ar čaļiem, viņa ballējas un dzer līdz bezfilmai,- Reičela sarkastiski iesmējās.

-Un to saka piecpadsmitgadniece?- skaļi iesmējos, bet sapratu, ka tā nevajadzēja darīt.

-Es toties zinu dzīves jēgu, nevis nodzeru savas smadzenes,- Elvja māsa atcirta.

-Sīkā, ej takš tu. Labāk izdomā paskaidrojumu, kāpēc tu satiecies ar Mārtiņu?- Elvis satvēra ciešāk manu roku, liekot noprast, ka viņš ir pamatīgi dusmīgs.

-Es viņu vismaz mīlu, nevis, kā Kitija tevi izmanto,- to pasakot viņa aizgāja. Es pat neaptvēru, ka man pār vaigiem birst asaras.

-Mazā, viss būs labi. Galvenais, ka tu patīc manai mammai,- Elvis mani mierināja un apskāva.

-Kāpēc es Reičelai nepatīku?- čukstus vaicāju.

-Viņa bija ļoti pieķērusies manai iepriekšējai draudzenei,- viņš sajutās neērti to stāstot, par ko es biju pārsteigta.

-Kāda bija tava draudzene?- jautāju un ar pirkstu galiem slaucīju nost asaras, bet Elvis noņēma manas rokas, un ar savu kreklu noslaucīja manu seju.

-Par to vēlāk, bet tagad ejam. Mamma jau gaida,- Elvis iesmējās un veda mani uz mašīnu, pie kuras jau pie stūres sēdēja Sindija.

-Kas tad nu?- Sindija pamanīja, ka es biju raudājusi. Jauki.

-Sīkā muti nemāk turēt,- Elvis atbildēja manā vietā un apķēra, izraisot manā sejā smaidu.

-Aj, viņa vispār satiekas ar trīs vai pat četrus gadus vecāku puisi, bet uzbrūk savam brālim, ka satiekas ar sava vecuma meiteni,- arī Sindija sāka mani mierināt.

-Viss labi. Cerams, ka ar laiku tas pāries,- droši atbildēju un izvilku no somiņas telefonu, kas sāka vibrēt. Displejā parādījās mamma numurs.

-Jā?- atbildēju, cenšoties noslēpt mazos šņukstus.

-Jūs drīz būsiet?- viņa nepacietīgi jautāja.

-Nu jā. Tak nomierinies,- nosmēju un pārtraucu sarunu.

Piebraucām pie mājas. Pie tās stāvēja ļoti daudz mašīnu, liekot man mazliet satraukties. Ciemiņi jau nebija gaidāmi, tikai mēs.

-Beidzot viņi ir klāt,- mamma pirmā piesteidzās man klāt un samīļoja. Viņas piemēram sekoja tētis, Agnis, Ambera, mana krustmāte, krusttēvs un visi citi radi.

-Ko tas nozīmē?- iesmējos un turpināju sasveicināties ar radiem,- Nezināju, ka jūs visi gribat iepazīties ar Elvja mammu,- iesmējos un nostājos blakus Elvim.

-Dzimšanas diena, mīļā,- Elvis iečukstēja man ausī. Pareizi! Dzimšanas diena!

-Nu jā, tagad saprotu,- gari novilku, liekot pārējiem iesmieties,- Starp citu, šis ir Elvis un viņa mamma Sindija,- vairāk to teicu savai mammai un tētim. Viņi laipni sarokojās.

-Visi uz dārzu,- Agnis skaļi nobļāvās. Visi neko daudz nesakot devās uz dārza pusi, kur bija pietiekami daudz vietas svinēt gan dzimšanas dienu, gan iepazīšanos.

-Es tūlīt nākšu. Tikai pārģērbšos,- noteicu un uzskrēju uz savu istabu. Iegāju istabā un aizvēru durvis, tad ātri novilku kleitiņu. Atvēru skapi un no tā izņēmu šortiņus un kādu brīvi krītošu krekliņu.

-Vari neģērbties,- Elvja balss mani pamatīgi izbiedēja.

-Šitā mēs nevaram. Lejā visi gaida,- koķeti atbildēju, bet nepagriezos pret Elvi.

-Varam gan,- balss jau bija man tieši aiz muguras, bet pēkšņi es sapratu, ka tas nav Elvis.

-Ko tu šeit dari?- iekliedzos un šokēti vēroju nelūgto viesi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nu-un-28/707568