Jauns stāsts no manas puses. Iesāku viņu ļoti sen un arī pabeidzu kaut kad tad.
Nu, vienkārši ceru, ka patiks. ;3
- Nu, kurš idiots pusnaktī nāk pie manis?! – samiegojusies burkšķēju un gāju atvērt durvis. Atvēru durvis. – Kriss? – samiegojusies uzlūkoju puisi. – Es taču lūdzu tevi nekad vairs nerādīties pie manis. – norūcu.
- Labrīt. – viņš noburkšķēja.
- Tu esi pakaļa. – atrūcu un pagāju nost no durvīm, lai viņš varētu ienākt. Viņš līgodamies ienāca koridorā. – Tu atkal dzēri? – sašutu.
- Mieru, sieviete. – viņš pieturējās pie sienas. Nopūtos.
- Un tu esi sakāvies. – norūcu.
- Nē, man uzbruka. – viņš nopurpināja un paberzēja sprandu.
- Nu, pie joda, ko tu nāc pie manis? – noprasīju un aši aizslēdzu durvis. – Un vēl ar to verķi. – noburkšķēju, neganti glūnēdama uz viņa ieroci.
- Es atkārtoju, mieru, sieviete. – viņš sapņaini pasmaidīja.
- Tu esi viens liels kretīns. – noburkšķēju un iegāju savā istabā. Atkritu gultā ar galvu spilvenā.
- Jā. – viņš apsēdās uz gultas malas.
- Ne-e. Viesistaba, mafiozī. – noburkšķēju. Dzirdēju, ka viņš iespurdzas un izslāj no istabas.- Kriss Kretīns. – nopurpināju un izspriedu, ka viņam piestāvētu uzvārds „Kretīns”. Mūsu draudzība bija sašķēlusies kopš tās dienas, kad uzzināju, ka viņa nolāpītā pakaļa ir iesaistīta mafijā. Mēs bijām no viena bērnunama. Mani vecāki gāja bojā autoavārijā, bet viņējie viņu pameta. Viņa vecāki laikam nebija īsti riktīgi. Bērnunamā viņš bija vienīgais ar kuru es normāli kontaktējos. Vēlāk mūsu uztvere vienam pret otru mainījās un mēs iemīlējāmies, bet visu pārtrauca notikums, kura dēļ es viņu vairs nevēlējos redzēt. Protams, manas jūtas nebija mainījušās, bet es nespēju ar to samierināties.
- Sāra? – viņš atkal ienāca manā istabā. Es samiegojusies pablenzu viņā. Viņš bija vienās biksēs. Viņa augums bija perfekts. Muskuļi, presīte... Ko, pie velna, es...?!
- Ko vajag? – neapmierināti norūcu.
- Palīdzēsi? – viņš pagrieza man muguru. Manam skatam atklājās šauta brūce. Es pielecu kājās un šokā aizspiedu muti. Viss miegs bija pagaisis.
- Tevi jāved uz slimnīcu! – šokā gandrīz iespiedzos.
- Nekāda slimnīca! – viņš noskaldīja. Es palūkojos uz viņu kā uz jukušu.
- Un ko es te varu iesākt? – noprasīju. Viņš pagriezās pret mani ar iznīcinošu skatienu.
- Izņem lodi. – viņš noburkšķēja.
- Es nerakāšos pa tavu ķermeni meklējot kaut kādu nolāpītu lodi! – protestēju.
- Bet es nebraukšu uz slimnīcu! – viņš protestēja.
- Es neesmu ārsts! – norūcu un apsēdos gultā.
- Lūdzu? – viņš pieklusināja balsi.
- Tev sāpēs. – iebildu.
- Nu un? – viņš noprasīja un viņa pelēkzilās acis ieurbās manī.
- Ar ko es tev viņu izņemšu? – padevusies noprasīju.
- Pincete. – viņš paraustīja plecus. Viņa sejā iegūla sāpju izteiksme.
- Labi. – noburkšķēju un piecēlos. Piegāju pie naktskapīša un izņēmu kosmētikas maciņu. Sameklēju pinceti. Nosviedu to uz gultas un iegāju virtuvē. Sameklēju pārsienamos un presāpju līdzekļus. Iegāju istabā un pasviedu zāles viņam. Viņš tās noķēra un apsēdās gultā.
- Tu esi enģelis. – viņš nomurmināja.
- Zinu. – atburkšķēju un ierāpos gultā. Paņēmu pinceti un aplūkoju viņa brūci.
- Au. – viņš noteica. Es sāku smieties.
- Es tev pat nepieskāros. – spurdzu.
- Zinu. – viņš vēsi atteica.
- Nē, man ir bail... – nokunkstēju.
- Nemuļļājies. – viņš norūca. Jutu kā viņa ķermenis saspringst.
- Labi. – drebošā balsī nomurmināju un centos izgudrot kādā veidā būtu labāk dabūt ārā lodi. – Nogulies. – nomurmināju. Viņš paklausīja. Es uzsēdos virsū viņa mugurai. Cik vien uzmanīgi mācēju, sāku operāciju X.
Cik bieži liksi jaunās daļas? :3
