local-stats-pixel

Noziegums 2.daļa0

8 0

2.daļa

Piebildu Markusam: ”Brāļuk, viņa nav pie tā vainīga,neesi pret viņu tāds,”viņš pagriezās un nikni skatoties uz mani,atbildēja:”Kāds,tad es esmu,ko?! ´’ Ieskatījos viņa ļaunajās acīs un piebildu:”Skarbs,lūdzu neesi pret viņu tāds!” Viņš neko nepateica,tikai paņēma atslēgas no galda un izgāja ārā no dzīvokļa. Pārējie brāļi paņēma krēslus un apsēdās tieši blakus,izņemot Džeimiju,viņš izgāja ārā,jo zvanīja tētis.Jautāju Benam:”Ben,vecāki taču neko nezin par šo vakaru,vai ne?”viņš smīkņāja kādu brīdi,un tikai pēc kādām dažām minūtēm atbildēja:”Nē,nezin,bet,ja kaut kas tāds vēl atkārtosies,tad gan uzzinās,cerams tu no kļūdām mācies?!”pamāju ar galvu,ka jā...Maikls ierunājās:”Takā mēs zinām, ka tev ar Džeimiju ir labāks kontakts un tu ar mums nerunāsi tik un tā,ar Tevi runās viņš,un lūdz Dievu,lai Markuss neagriežās nelaikā,labāk izrunājat mierīgi to ar Džeimiju,skaidrs?”atbildēju:”Njā,sapratu..domā Markuss tik un tā mani neaudzinās?”Bens piebilda:”Mēs ar viņu parunāsim,ja nebūsi tik pat asa,kā iepriekš,viņš būs mierīgs.”Mierīgi atbildēju:”Labi,es centīšos viņu nenokaitināt,”viņi mierīgi nopūtās un izgāja no telpas,pēc maza brītiņa ienāca Džeimijs.Paņēma krēslu un apsēdās tieši man pretī,saspieda rokas uz ceļiem un jautāja:”Sīkā, kas ar Tevi notiek,tu slēp no mums kaut ko?Vai mums kaut ko vēl vajadzētu zināt?”Skatījos tieši viņam acīs,lai nenodotu sevi,jo tiešām bija kas tāds, kas mani ļoti satrauca,varēju stāstīt, varēju nestāstīt,bet viņš to tik un tā pamanīja.Viņš pārsēdās blakus man gultā un norūpējies iesāka: ”Hei,es redzu,ka kaut kas nav kārtībā,davai stāsti,tu vari man uzticēties,es apsolu,ka neteikšu to nevienam,nu,sāstīsi?”Pat, nepasakot ne vārda,es aizgriezos uz citu pusi.Ievilku smagu elpu un vesi atbildēju:”Nekas nav,viss ir kartībā, Džeimij!”Viņš samierinājās,ka neteikšu nevienam to,kaut gan mums,bija ideāls kontakts,izlēmām,ka vecākiem to neteiksim,lai neārdās.Tikām pie gala lēmuma,ka tā bija pirmā un pēdējā reize. Džeimijs bija pārāk noraizējies par mani, tomēr viņš sevi nodeva,varēja dzirdēt pēc balss tembra,ka itkā man noticēja,bet tā nebija. Viņš vismaz atslēdza mani vaļā,jautāju viņam:”Kur mēs vispār esam?” Džeimijs atbildēja :„Manā dzīvoklī,neatpazīsti istabu?”pamāju ar galvu,ka nē,bet viņš pieminēja:”Pagaidi,pirms ejam pie pārējiem man ir jāzin,vai tā bija pirmā un pēdējā reize,kad sameloji vecākiem un mums?!” atbildēju:”Jā,tā bija pirmā un pēdējā reize!” viņš pasmaidīja un atviegloti nopūtās...

Izgājām no istabas un tur virtuvē tieši pretī galdam,kas bija kā lete stāvēja Markuss ar pirmais arī ierunājās:”Nu vai apdomāji,ko Tev teica brālis?”pamāju piekrītoši ar galvu,viņš tik piebilda:”Labi,ka tu to saprati,jo ja nē tad varu parunāt es ar Tevi!”piebildu:”Nē,nē nevajag,es sapratu,ka to nevajadzēja darīt un tas nebija pareizi!Jo jebkas varēja notikt,un tā būtu mana vaina,ja vecāki mani sodītu,es saprotu gan vecakus, gan Jūs!”brāļi bija priecīgi,ka vismaz Džeimijs to varēja ieskaidrot,jo pārējos īpaši neklausījos it īpašī Markusā,tāpēc viņš vienmēr mani dresēja, kā armijā.Pārējie atvadījās no mums un aizbrauca pa savam mājām,bet mēs ar Džeimiju palikām vienīgie. Apgūlos uz dīvāna un ieslēdzu mūzikas centru,fonā skanēja dziesma words...Tāda dziesma un melodija lika Džeiminja pienākt man klāt un apsēsties blakus,lai parunātu kā brālis un māsa.Pirmā pajautāju es:”Emm,vai drīkstu ko jautāt Tev?”viņš piebilda:”Protams!Tu tak esi man māsa!”turpināju iesākto:”Vai varu palikt pie Tevis dažas dienas?Man tuvāk arī skola un tā,protams, es sapratīšu,ja nepiekritīsi,bet...”Viņš ieskatījās manās acīs un jataja:”Kas-bet?Kaut kas noticis?”Piesardzīgi atbildeju:”Nē, nekas!Vienkārši sen neesmu bijusi pie Tevis un tuvāk skolai būs,”viņš piekrita,pasmaidīja un es piebildu:”Paldies.”

Tiko noskanēja modinātājs,sasodīts kavēju jau desmit minūtes.Ātri pielēcu kājās,lai sataisītos un skrietu uz skolu.Brālis bija atstājis lapiņu virtuvē uz galda ar uzrakstu-Mās,nenokavē skolu,pēc skolas atbraukšu pakaļ.Džeimijs...Blakus nolika pustdienām naudu.Paņēmu somu un jaku un lietussargu,jo ārā bija diezgan drēgns laiks,lija lietus un bija ļoti apmācies. Pa ceļam uz skolu man uzskrēja kaut kāds vīrietis viss melnā,pēc ādas krāsas arī bija diezgan brūns.Viņš noteica:”Sorry,es Tevi nepamanīju!” piebildu laipni:”Nekas,viss kārtībā!”

Iekāpu tramvajā,lai ātrāk tiktu uz skolu un nenokavētu. Nebiju pavisam izkāpusi ārā tieši pie skolas,kad dzirdēju vairāku meiteņu kliedzienus- palīgā!Nesapratu,kas ir noticis,skrēju pie meitenēm,lai noskaidrotu,kas ir noticis.Brāļi man mācīja,ka šādās situācijās vajag saglabāt mieru,lai cik grūti tas nebūtu. Meitene,kas kliedza bija mana klasesbiedrene-Kellija,ieraugot mani viņa pieskrēja man klāt un apskaujot cieši sāka histēriskāk raudāt.Jautāju:”Kellij,kas ir noticis?Kas ir noticis?!”Viņa nespēja apturē tasaras,apskāvu viņu cieši,lai jūtas droši,lai vai kas būtu noticis. Pie mums pieskrēja viņas otra labākā draudzene no paralēlās klases-Vanesa.Viņa apsāva draudzeni cik vien cieši varēja,centos nekrist panikā,kā mācīja brāļi,kā nekā visi četri bija policisti.Jautāju Vanesai:”Vanes,vai zini,kas te notika?”Arī viņa raudāja,bet ar grūtībām centās noturēties,viņa noslaucīja asaras un centās atbildēt,jo zināja,ka spēšu palīdzēt,nu pareizāk sakot,palīdzēs braļi it īpaši Markuss un Bens,jo viņi abi bija detektīvi:”Viņi....”man iekšā viss ietrīcējās ievilku elpu un jautāju:”Kas ir-viņi?”Vanesa nodeva Kelliju skolas psiholoģes rokās,lai nomierinātu viņu,tad nāca ar mani parunāt,lai izstāstītu,kas ir noticis.

Jautāju vēlreiz,bet saudzīgāk,jo viņai tagad vajadzēs būt spēcīgai:”Vanes,kas ir-viņi?Kas te notika?pastasti!”saņēmu viņas roku savā rokā,ievelkot smagu elpu viņa atbildēja uz manu jautājumu:”Nolaupītāji,viņi nolaupīja viņas vislabāko draudzeni.”Biju šoketa,ka tas notika pie pašas skolas.Viņa piebilda:”Kellija lūdza,lai nododu Tev kaut ko no viņiem...”Ievilku elpu un paņēmu vēstuli no viņas,jautaju:”Kapēc man?”Viņa atbildēja:”Kellija teica tikai to,lai atrodi viņas labāko draudzeni,un tas tev varētu palīdzēt,tikai,lai nerādot brāļiem un izmeklētājiem,jo arī viņi teica,ja tas nonāks līdz taviem brāļiem,viņi uzbruks tavai ģimenei.”Ieliku vēstuli somā diezgan dziļi,lai neviens neatrod,netālu dzirdēju policistu mašīnas sirēnas.Bija gan patruļmašīnas,gan detektīvi,ieskaitos abus manus brāļus,gan arī abi jaunākie-Maikls un Džeimijs.Ieraugot mani,ka tā nebiju es,kuru nolaupīja pieskrēja klāt un apskāva.Džeimijs pienāca klāt un ļoti cieši apskāva,pieminēju:”Nenožņaudz mani...”Viņš atlaida un piebilda:”Piedod,vienkārši priecājos,ka ar Tevi viss kārtībā,ka tās meitenes vietā nebiji tu,”atbildēju,lai nomierinos:”Viss ir kārtībā,brāļuk!”Viņi gāja runāt ar Vanesu,un pārējiem,kas to redzēja,noalgoja psihalogus.Direktore pa skolas radio paziņoja,ka stundas tiek atceltas,lai vecāki brauc pakaļ,ka nevar pieļaut vēl kāda bērna vai audzēkņa nolaupīšanu.Audzēkņiem tika iedota brīva šī nedēļa.Tos audzēkņus,kuri redzēja, kā tas notika,tika aizvesti uz iecirkni,lai sniegtu liecības redzētajā.

8 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000