Mani jau nākamajā rīta izlaida. Es biju vesela, ar Rihardu arī viss bija labi. Es domāju, tad kad atgriezīšos mājās, mani nesitīs, bet... tieši otrādi.Rihards tur kārtoja garāžu es nolēmu iet augšā kārtot savu drēbju skapi, bet šis atkal iesteidzās iekšā. Viņš mani parāva aiz matiem, un ievilka tumšā stūri, kur es biju sarāvusies. Man sāpēja. Es raudāju.
-Kāpēc tu to dari ? Tu esi slims ? -Es centos piecelties, bet viņš man iespēra ar savu kāju.
-Tāpēc, ka es esmu joprojām huligāns, un tāpēc, ka tu manu dzīvi izpostīji. Tad kad tu man nebiji blakus, es jutos, kā būtu bijis ellē. Tu esi stulba ! -Viņš mani piecēla, uzcēla uz galda, un nolaizīja manu kaklu, es viņam atkal iespēru. Šoreiz pa vēderu. Būs biežāk jāvelk augstpapēdenes. Tas bija tā kā tajā filmā ''Čārlija eņģeļi 2''. Es viņu pagrūdu, viņš atsita savu galvu pret sienu, tad viņš piecēlās, un iesita man ar kulaku pa seju. Es uzreiz to saķēru, kaut man būt kas mani aizsargāja, bet Rihards bija ārā.
-Liec man mieru ! Nu un, ka es tevi pametu, vai nav vienalga ? -Es aizgāju atkal uz tumšo stūrīti, lai viņš mani beigtu sist. Man joprojām sāpēja visa seja no tā lielā, stiprā sitiena.
-Nē, es tev nelikšu mieru, kamēr tevi nesasitīšu visu zilu, tas tev par to, ko tu man nodarīji. Es mierā nelikšos, kamēr neizbojāšu tavu dzīvi, vai skaidrs ? -Viņš uz mani skliedz, ka es ļoti stpiri satrūkos. Man bija bail...
Rīt no rīta es garšīgi paēdu maizes, es paskatījos spogulī, man uz vaiga bija liels zilums. Kā es to paskaidrošu Rihardam... ? Ja vien es zinātu, kā viņš mani šodien terorizēs. . . . . . . . . . . . . , ja vien es tiešām zinātu . . . . . . .
Lūdzu rakstat komentāros, kā jums patika šī daļiņa.
