Es trāpīju ... spilvenā. Paldies Dievam. Es ātri pa atvilknēm sameklēju pielīmējamos papīrīšus, es to pielīmēju pie naža, un uzrakstīju ''Sveika, mās, zini, nelien pie Riharda, tā es rakstītu agrāk, bet tagad varat kaut vai precēties, es redzēju, kas notiek tajā Riharda postenī, neuztraucies, es pie tevis iegriezos tikai mazu mirkli. Mīlu. Anete''
-Dimantiņ, nāc ēst ! -Māsa izskrēja ārā pidžammā, lai pabarotu Dimantiņu. Viņa nolēma jau no paša rīta aiziet pie manis ciemos.
Māsai brokastīs bija svaigas vafeles ar medu, un pie viena kapučīno. Ešlija uzskrēja uz savu guļamistabu, un pārģērbās. Viņas ierastās melnās, ādas bikses, un plāns, caurspīdīgs džemperis. Kā arī saulesbrilles. Viņa paķēra no atvilknes mašīnas atslēgas, un taisījās braukt, bet mašīna nedarbojās. Nu cilvēkam neveicas. Ešlija izkāpa no mašīnas, aizslēdza to, un nolika atslēgas pie Dimantiņa kakla siksniņas.
-Es skriešu, man vajag satikt māsu ! Es to varu. -Pēc dažām minūtēm viņa bija klāt pie psihenes. Viņa iesteidzās iekšā, un ātri bez rindas paprasīja sargam, lai pasauc mani. Viņa ļoti gaidīja mani, līdz es biju klāt.
-Ešlij, ko vajag ? Jā, nazim es pielīmēju pielīmējamos papīrīti, nevajag stresot. -Es joprojām mierīgi smīnēju māsai, itkā nekas nebūtu noticis.
-Tu mani pārbiedēji ! Ja tu būtu man iedūrusi ?
-Kas par to ?! Es tāpat to nenožēlotu.
-Cik tu esi riebīga ! Man jau no rīta saplīsa mašīna, tikai nevajag man klāt vēl problēmas.
-Re, tātad jau tevi Dieviņš sodīja. Paldies Tev Kungs ! Pataupi savu Rihardiņu, mēs vairs neesam kopā, un es visu redzēju. -Es nometu klausuli, tā, ka tā apmēram tūliņ sašķīda...
