Notīs(9)3

Šodien tāda īsāka daļiņa, centīšos kompensēt ar nākamo. :)

Paldies Lanky un itwasfunfunfun, kā arī Meh, par jaukajiem vārdiem!

Pīkstiens.Klusums. Pīkstiens. Un tā jau astoto stundu.

Katrīnas un Dāvja gultas bija saliktas blakus. Atkal manu prātu pārņēma domas. Vai šie divi mīlnieki būtu izdzīvojuši, ja mēs būtu pabraukuši garām? Ļoti par to šaubījos.

Katrīnai bija nepieciešama asins pārliešana, un viņas asinsgrupa bija viena no retākajām. Trešā negatīvā. Tāda asinsgrupa bija Edvardam, kas tagad pēc asins pārliešanas bija aizbraucis mājās kādu stundiņu nosnausties. Arī es labprāt būtu aizgājusi pagulēt.

Lēnām izstaipīju notirpušās kājas, dzirdot, kā nokrakšķ mani ceļi. Uztaisīju pāris pietupienus, liekot asinīm atkal cirkulēt pa artērijām. Aizverot durvis, uzmetu pēdējo skatienu uz sterilo palātu.

Lai gan bija tikai seši no rīta, slimnīcā jau skraidīja sanitāri, medmāsiņas ar instrumentu ratiņiem. Pie kafijas automāta stāvēja un diskutēja divi ārsti, kas vakar līdz diviem naktī darbojās gar Dāvja roku. Kad pienācu es, ārstu diskusija pārtrūka.

- Elīsija Dāgale?- pavecs ārsts ar sirmiem bārdas rugājiem un tumšām acīm jautāja.

- Jā,- nedroši apstiprināju.

- Man jums ir divas ziņas. Viena laba, otra ne pārāk. - paziņoja ārsts.

Es klausos,- dziļi ievelkot elpu, sagatavojos nepatīkamajiem jaunumiem.

- Dāvja Lūša daži rokas kauli ir sadragāti, kas varētu nākt par ļaunu viņa atveseļošanās laikā. Tomēr, viņš ir jauns, līdz ar to atveseļošanās būs ātrāka un nesāpīgāka,- ārsts pārstāstīja situāciju.

- Un Katrīna?- nedaudz pasmaidīju.

- Ja nemaldos, viņai ap šo laiku vajadzētu pamosties,- sarunā iejaucās otrs ārsts.

Ārsti atvadījās un turpināja savu ceļu, runājot par daudz un dažādiem kaulu lūzumu veidiem. Beidzot varēju pieiet pie automāta, lai iedzertu brūno un burvīgi smaržojošo šķidrumu.

- Kafija ar nelielu piena devu un diviem cukura graudiņiem uzlabos manu dienu,-klusām bubināju.

Nedaudz papūtu smaržīgo šķidrumu, izdzenājot burbulīšus. Aizgriezos no kafijas automāta, lai turpinātu ceļu uz 4. palātu. Pāris metrus tālāk redzēju skatu, kas mani pilnīgi apstulbināja.

Ratiņkrēslā bija iesēdināta grūtniece, kas bija uz mata līdzīga man.

Nu nē. Nevar būt.

Spēru dažus soļus uz sievietes pusi, lai pajautātu viņai dažas lietas. Šķiet, viņa arī bija mani pamanījusi.

- Emmm, kas, ko, kas tu esi?- neveikli, no uztraukuma putrojot vārdus, jautāju meitenei.

- Es esmu Patrīcija Siliņa, bet kas esi tu?- laikam viņa bija tikpat apjukusi,cik es.

- Mani sauc Elīsija Dāgale, esmu dzimusi 23.jūlijā, Rīgā. Piedzimu 17:43. Mani vecāki ir miruši autoavārijā. -

Cik dīvaini... Es arī esmu dzimusi 23.jūlijā, Rīgā, un esmu dzimusi 17:46. Es savus vecākus neesmu redzējusi, pēc piedzimšanas mani atdeva nepareizajiem vecākiem, nu jau maniem audžuvecākiem.- meitene stostoties paskaidroja.

Asarām acīs saskrienot, es viņu apskāvu. Jutu viņas čukstus, kā viņa mani sauca par māsiņu. Beidzot man bija vēl kāds mīļš un ļoti tuvs cilvēks, izņemot Edvardu. Nespēju atgūties, bet prātā viss sakārtojās pa plauktiņiem. Jutos pateicīga debesīm. Tas nāca pareizajā laikā un vietā.

Nedaudz atkāpjoties, pajautāju par bērniņa dzimumu.

- Puisītis,- viņa viegli noglaudīja savu vēderu. -Roberts.

- Un kas ir viņš?- norādīju uz gara auguma, muskuļotu puisi.

- Anrijs,- garais puisis ieteicās.

Pastiepu roku svecienam. Rokasspiediens bija stingrs un nedaudz sāpīgs.

- Jaunatnes čempions boksā,- Patrīcija nosmīnēja, vērojot manu sejas izteiksmi.

- Bijušais,- neveikli izskaidroja Anrijs.

- Būū,- no aizmugures bija piezadzies Edvards.

- Nebiedē mani tā!- dusmīgi bubināju.

- Bu, bu, bu, - atkārtoja Edvards.

Nedaudz atkāpies, Edvards pamanīja to pašu skatu. Viņš izskatījās diezgan apjucis. Domīgi pakasījis galvu, viņš atsēdās uz soliņa.

- Tā, tagad jūs man visu paskaidrosiet. Labi?- viņš izņēma man no rokām jau nedaudz atdzisušo kafijas glāzīti.

Lūdzu rakstīt komentāros idejas, savādāk man virs galīgi neiet uz priekšu. Šī daļa uzrakstījās ar mocībām. :( Ja tā turpināsies, apsveru ideju pārtraukt stāstu....