Komentē, lai zinu, vai man rakstīt tālāk! :) Vientuļniece
Es sēdēju uz aukstā linoleja savā niecīgajā istabiņā. Pa logu ielaidās zaigojošs saulstariņš, kurš tāpat kā es, meklēja savu vietu pasaulē. Ar pirkstiem viegli noglāstīju savu tumši zaļo kleitu, kura smaržoja pēc meža, kur pavadīju savu bērnību.
Mani dažus gadus aprūpēja vecmāmiņa, bet arī viņa aizgāja. Tagad no visas manas ģimenes pāri bija palikusi tikai mammas vijole, ko tētis bija izrotājis ar kokgrebumiem, kā arī mammas kaklarota - pūcīte ar zaļām acīm. Skatoties uz šīm mantām, krūtīs iesmeldzās sāpes. Tās gaudoja kā vilks pilnmēness naktī. Man dažreiz tik ļoti pietrūka mammas, kas varētu galvu noglāstīt, tētis, kurš būtu sadevis pagalma puikām par apsmiešanu... Visas meitenes bija tēta princeses, lutinātas, vienmēr kārtīgi apsegtas...
Pie sienas aizvien tikšķēja pulkstenis. Tas dobji tikšķēja jau no tās dienas, kad es šeit ievācos. Dobjā tikšķēšana mani bija pavadījusi ceļā uz pirmo klasi, Pēdējo zvanu... Jau desmit gadi aizritējuši... Pulksteņa izgrebumos bija sakrājušies putekļi, kuri bija tikpat pelēki, parasti, cik es.
Ielūkojos mazajā spogulītī, kas bija nedaudz ieplīsis.
Attēlā parādījās meitene ar rudiem matiem, ap zeltainajām acīm izplūdušu skropstu tušu. Rudā, ugunskurs, rižā. Cik daudz tādu vārdu esmu dzirdējusi... Viss tikai dēļ matu krāsas. Atkal manī iedegās dusmas, melna, karsta atriebības liesma. Tā dedzināja, nesa uz augšu dusmas, visu rūgtumu, kas sakrājies 10 gadu laikā.
Es vēlējos kliegt, raudāt, nolādēt savus pāridarītājus. Bet prātā vienmēr skanēja mammas klusā un sāpēs raustītā balss autoavārijas laikā.
- Neradi man raizes, lūdzu, Elīsij!
Kā mazs bērns, šī teikuma jēgu īsti nesapratu, bet nojautu, ka mani vecāki ilgi vairs nebūs kopā ar mani. Mana dzeltenā kleitiņa piesūcās ar mammas asinīm. Viņa mani turēja apķērusi, kamēr ieradās mediķi. No mammas nāca divējāds siltums, viens bija sārts, otrs nāca no mammas sirds. Viņi no mašīnas vispirms izvilka tēti, kura plecā bija liels stikla gabals, tad atsvabināja mani no mammas tvēriena.
Jutos pavisam pamesta, sēžot slimnīcā pie tēta un māmiņas gultām. Iegrimusi savās bērna domās, nepamanīju tēta atvērtās, stiklainās acis, jauko smaidu. Viņa čukstus bija grūti saprast, jo katrs vārds viņam prasīja piepūli.
- Daudz laimes dzimšanas dienā!
No kreisās puses man pieskārās mammas roka, un viņi klusītiņām dziedāja.
- Daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dodi!
Diženi, raženi dzīvojoti!
Mamma no kakla noņēma savu kaklarotu, atdeva to man. Pēc brīža viņas acis aizvērās, viņa aizmiga mūžīgā miegā. Es to nebiju aptvērusi, tapēc tikai pagriezos uz tēta pusi, kurš lēnām vēra acis ciet. Viņš pateica visskaistākos vārdus pasaulē.
- Es tevi mīlu, princesīt.
Neko neteikusi, ierāpos pie tēta.
- Es arī tevi mīlu, tēt.
Paldies, ja lasīji, iesaki vēl kādus citus meiteņu un puišu vārdus! :)
