local-stats-pixel fb-conv-api

Noslēpumu virkne.#130

79 1

Ir septiņi vakarā un es sēžu vēl joprojām Riharda istabā.Jau pusstundu šeit sēžu.Es nezinu kāpēc es nēju lejā.Tas ir no uztraukuma?bailēm?no kā?Klēra,celies augšā un ej lejā.Saņemies.Es pieceļos kājās,sakārtojums kleitu un attaisu istabas durvis.Esmu kāpņu augšgalā.Liekas,ka visi jau ir atnākuši.Skan skaļa mūzika un cilvēki dejo.Elizabete mani pamanīja un noslēdza mūziku klusāk.Neviens nesaprata kāpēc,pat es.Viņa paņēma mikrafonu.

- Un beidzot! - ieturēja pauzi,turpināja - Mūsu jubilāre ir ieradusies.-ar roku norādīja uz mani un visi paskatījās.Visi bija šokā?Laikam mana izskata dēļ.

Es kāpu lejā smaidīdama.Es ieraudzīju Sebastianu.Viņš atnāca.Ieskatījos viņa acīs,varēja redzēt,ka viņš ir pārsteigts un tajā pašā priecīgs,viņš smaidīja un tas smaids bija veltīts tikai man.Bet tad pa durvīm kāds ienāca,kas lika man no viņa novērsties.Tas bija Maksims.Viņš paskatījās uz manis un pasmaidīja ,tas smaids,tas bija savādāks.Es nezinu ,kas viņā bija savādāks ,bet tas bija.Novērsos un gāju lejā.Nokāpusi no kāpnēm redzēju,ka Sebastians nāk uz manu pusi.Kad viņš izlauzās cauri pūlim,pienāca pie manis un samīļoju.Pāri viņa plecam redzēju Maksima dusmīgo skatienu,jo laikam gribējis tik pie manis.Bet man vienalga,man ir Sebastians.Es gribētu,lai viņš ir mans.

- Apsveicu!Dāvanu saņemsi,kad būsi brīva - iečukstēja man ausī un iejuka pūlī.

Sāka skanēt mūzika.Viens pēts otra cilvēki nāca mani apsveikt un apbēra ar komplimentiem par izskatu.Cik sapratu no dažiem,Elizabete viņiem ir likuši dāvanas nolikt kādā istabā.Pateicos par ierašanos,komplimentiem un dāvanām,gāju uz virtuvi.Iegājusi virtuvē,sajaucu sev kokteili un izgāju ārā.Ārā jau kāds bija un pīpēja.Nebiju paņēmusi līdzi savas tāpēc gāju pajautāt.

- Hey,iedosi cigareti? - pieejot pie puiša un jautāju.Kad viņš pagrieza galvu atpazinu viņu.

- Protams,ņem!Nezināju,ka tu pīpē. - iedevis cigareti teica.

- To pašu varētu teikt tev,Sebastian. - atbildēju viņam.

Abi stāvējām un nerunājām.Kad bijām nopīpējuši,vēl joprojām stāvējām un nerunājām,līdz viņš ierunājis.

- Šeit ir tava dāvana.-padeva man aploksni,noliku dzērienu zemē un paņēmu aploksni.Attaisījo to vaļā.Tā bija dāvanu karte,es varēšu uztaisīt vēl vienu tetovējumu.Apskāvu puisi un pateicos.

- Kā redzu tev jau ir viens tetovējums.Ļoti skaists.-norādīja uz manas rokas.

- Vakar uztaisījusi.Paldies. - uzsmaidu viņam.

Mēs skatījāmies viens otram acīs.Viņa skatiens noslīdēja lejā ,līdz manām lūpām.Es zinu ko viņš grib.Viņš to jau grib izdarīt kādu laiku ,bet es vienmēr izlokos.Viņš atspieda mani pret sienu.Ieskatījās acīs un tuvojās.Es neizvairīšos.Vairs nē.Mūsu lūpas saskārās.Es ieviju savus pirkstus viņa matos,bet viņš apliek savas rokas man ap gurniem.Viņa lūpas ir tik salda.Skūpst ir lēns un mags.Es atraujos no viņa un ieskatos viņa skaistajās acīs.Tajās parādījās uguntiņa.Mirdzums.Mēs abi skatāmies viens uz otru un smaidām.Šis brīdis ir brīnišķīgs.Es negribu viņu visā iesaistīt,bet vairs viņam es pretoties nevaru,vairs nē un to es vairs nedarīšu.

- Ejam iekšā? - jautāju.

- Ja vien tu ar mani dejosi. - viņš atsaka.

- Kā lai tādam ģentelmenim atsaka?

Panemu savu glāzīti un gājām iekšā.Ielikusi plauktiņā aploksni un nolikusi dzērienu uz galda,tiku aizvilkta uz deju grīdas.Mēs dejojām un smējāmies.Es esmu viņā iemīlējusi.Puisi kuru sastapušies mežā.Es nekad nebiju domājusi,ka mana dzīve pārvērtīsies viena cilvēka-puiša dēļ tik īsā laika posmā.
Atstāju Sebastianu uz deju grīdas un aizgāju iedzert.Virtuvē sastapu Danielu,viņš ir mans brālēns ,viņam ir 19.Pasēdējām un parunājām,kā arī pa brītiņam ko iedzērām.Aizgājis prom pie manis pienāca Elizabete un viņa uztaisīja uzdevumu-kura ātrāk izdzers sešus šotiņus.Salējusi divpadsmit glāzītes,sešas nolika man un sešas sev..

- Trīs...Divi...Viens.... - Elizabete sāk atskaiti.

Un kā jums liekas,kas uzvarēja?Uzvarēju es.Tā kā uz neko nesaderējām gājām dejot.Šī ir viena no labākajām dienām manā mūžā.Es par neko nedomāju tikai dejoju un izpaudu mūziku.Bet tad es tieku parauta uz atpakaļu un ievilkta kāda skavās,gandrīz nokritu,bet tikai gandrīz.Paskatījos uz augšu,tas ir Sebastians.Sāku vienkārši smieties,pat nezinu par ko ,bet vienkārši smējos.Laikam alkohols iedarbojas.Un atkal mēs dejojām.

Pateikusi,ka esmu izslāpusi un man sāp kājas,Sebastians mani paņēma līgaviņa un nesa uz virtuvi.Nolaidis mani zemē ,piegājām pie galda.Uztaisīju sev vēl vienu kokteili,bet viņš laikam nedzer cik skatos,varbūt tikai mazliet.Pēc brīža man savajadzējās uz dāmistabu.

- Es aiziešu līdz dāmistabai.-nokāpusi no krēsla mazliet sagrīļojos.

- Tikai esi uzmanīga.Un dzert vairs nedabūsi.-pateicis to piecēlās un noskūpstīja mani vaigu.

- Apsolu.Nu tad uzmanību mani.-viltīgi paskatījos uz viņu un gāju prom.

Ar augstpapēžu kurpēm ir grūti noiet taisni.Nesaprotu kā viņās vispār var paiet.Iegāju dāmistabā,izdarīju nepieciešamas lietas ,piekārtoju matus,pielaboju kosmētiku un kleitu ,un gāju ārā.Izgājusi āra,kāds parāva mani aiz rokas un piespieda pie sienas.Pasmaidīju ,jo domāju,ka tas ir Sebastians,bet pacēlusi galvu sastapis ar Maiksima acīm.

- Kāpēc trīs putni? - viņš ir pirmais ,kurš man to pajautā.

- Ko? - pārjatāju.

- Tetovējums.Kāpēc trīs putni?-atkārtoja jautājumu un skatījās man acīs.

- Jo viņi ir brīvi,viņi var darīt un doties kur grib.Es gribētu būt tādi kā viņi.Brīvi.Bet es to nevaru.-Atbildēju uzreiz,jo ar tādu nozīmi viņu arī uztaisīju.

- Vaitad tu neesi brīva? - ieintereģēts jautāja.

- Ja šo sauc par brīvību,tad labāk būt mirušai. - atsaku

Viņš vairs neko neteica,arī es neko neteicu.Tikai akatījamies viens otrā.Viņš sāka liekties man tuvāk.Līdz mūsu lūpas saskārās.Viņš uzlika savas rokas man uz gurniem ,bet es savas uz viņa krūtīm.Kāpēc es viņu neatgrūžKas vispār notiek? Kāpēc es viņam to atļavu izdarīt?Viņš pārtrauc skūpstu,skatās uz manis ar to smaidu.Es pagriežu galvu pa labi,jo jutu duramies skatienu uz mums.Sebastians.Ko es esmu izdarījusi?Viņš pagriežas un dodas prom.
Es izslīdu no Maksima rokām un skrienu pakaļ Sebastianam,cik vien ātri spēju.Izgājuši no mājas viņš apstājas un pagriežas pret mani.Mūs šķir mazāk kā desmit metri,bet šobrīd liekas.ka tie ir kilometri.

- Sebastian es...-neļavis man pabeigt pārtrauca.

- Ka tu tā varēji?Vai mūsu skūpsts tev neko nenozīmēja?Es domāju,ka esi savādāka.-viņš pagriezās un devās prom.Viņa skatiens bija tiks.

- Sebastian,lūdzu pagaidi.-bet viņš neklausījās,iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Man jau asaras tecēja,viena pēc otras.Es pagriezis un iekritu Maksima apskāvienā.Es zinu,ka tas ir Maksims,jo viņš vienīgais visu redzēja.Man vienalga ,ka tas ir viņš,kura apskāvienos esmu ,jo šobrīd man tas ir vajadzīgs.
Es visu sabojāju.Es viņu pielaidu sev tuvāk un visu sabojāju.Idiote.Idiots.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noslepumu-virkne14/744532">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noslepumu-virkne14/744532

79 1 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000