Ir nakts vidus un tikai tagad es piebraucu pie mājas.No mašīnas es ārā vēl nekāpju,bet gan sēžu rokas uzlikusi uz stūres un aiztaisu acis.Kāpēc Patrikam tas bija jādara?Viss būtubijis labi,ja vien viņš nebūtu mani noskūpstījis,ko viņš vispār domāja?Man ir tas jaizmirst un jāatstāj tur ,kur tas bija.Tagad es esmu mājās un nevienam nekas nav jāzin.Viss būs labi,nekas nebūs noticis,man viss ir kārtība.
Es izkāpju no mašīnas,paņemu somu un eju uz mājām.Piebraukusi pie mājas,laikam,nebiju pamanījusi,ka Alises un Emīla mašīna arī ir šeit,diez cik ilgi viņi jau ir atpakaļ?
Atslēdzu mājas durvis un klusītēm ieeju iekšā.Novelku sandeles koridori,nolieku mantas pie virtuves ieejas un ieslēdzu gaismu.No leduskapja paņemu apelsīnu sulu un ieleju to glāzē.Apsēžos pie galda un skatos uz glāzi.
- Klēra? - mani nobiedē Emīls.
- Nebiedē tā,sirdstrieku tā saķeršu vēl. - iesmejos.
- Ko tu te dari? Trijos naktī? - viņš samiegojies jautā.
- Atbraucu mājās.Patriks teica,ka rīt jau varēšu braukt,bet es ātrāk gribēju tik mājās.Sen neesmu satikusi Maksimu,esmu noilgojusies pēc viņa. - uzsmaidu.
- Un pēc manis nē. - viņš iesmejas. - Labi ,sīkā,rīt parunāsim. - viņš pabužina man matus un iet tālāk.
Arī es pēc brīža izeju no virtuves,paņemu somu un eju uz savu istabu.Ieeju istabā,ieslēdzu gaismu,aiztaisu durvis un somu nometu tur pat pie durvīm.Istaba nav viena no gaišajām.Tā ir tumša un tajā ir patīkami atrasties.šeit viss ir pietiekam,nav piebāzts.Rakstāmgalds,kuram stūris mazliet apdedzis,mēs ar Rihardu viņu ,itkā,netīšām aizdedzinājām ,pēc tam mums sanāca sūdi,bet mēs tos neņēmām galvā.Un galda stāv divi fotorāmīši.Vienā bildē esmu es un Rihards,bet otrā ,kur man ir kādi četri vai pieci gadi,to posmu bērnības es neatceros,tikai miglaini.Bet bildē es izskatos tik mīlīgi.Datorgaldiņš un melns pufs un beigu beigās gulta ar naktsskapīti.Paskatoties uz gultu man sagribējās gulēt ļoti,tāpēc uzvilku pidžammu ielīdu gultā,bet pirms aizmiegu uzrakstu Maksimam īzziņu,lai rīt atbrauc pie manis,neesmu ar viņu runājusi jau divas dienas.
No gultas ārā negribas kāpt un celties augša arī,bet mobīlais telefons neliek mieru.Paņemu rokās telefonu un attaisu vienu aci,lai paskatītos,kas zvana.Ar šo cilvēku es negribu runāt un vai vispār spēšu ar viņu kontaktēties tas ir grūts jautājums.Nolieku telefonu malā un atguļos atpakaļ,bet pēc brīža atkal telefons sāk vibrēt un atkal es nospiežu nost.Un šoreiz pieceļos ,ne eju atpakaļ gulēt.Paņemu no skapja tīras drēbes un apakšveļu eju uz dušu.
Pēc dušas jūtos daudz labāk.Ieeju istabā paņemu telefonu un dodos uz virtuvi uztaisīt vēlās brokastis.Desmit neatbildēti zvani no Patrika,kā viņš nesaprot,ka nevēlos ar viņu runāt?Ielieku telefonu bikšu kabatā unattaisu ledusskapi.
Brokastis ir uztaisītas un esmu tās nolikusi uz galda,bet ,kad taisos jau ēst,pie mājas piebrauc Maksims.Ēšanai atmetu ar roku un skrienu ārā no mājas.Ar katru soli tuvojos Maksimam un nevaru pārstāt smaidīt,esmu neizsakāmi priecīga viņu redzēt.Un beidzot mēs esam tuvu viens otram.Es uzlieku rokas uz viņa kakla un gribu noskūpstīt,bet viņš pagriež seju uz labo pusi un noņem manas rokas no viņa.Un tā arī es stāvu un skatos uz viņu nesaprotot,kas ir noticis.Bet vēl ar to viss nebeidzas,jo mans telefons atkal sāk vibrēt.ES paņumu un nospiežu nost un paskatos uz Maksimu.
- Maksim,kaut kaas ir noticis? - es uzmanīgi jautāj.
- Tas man būtu jājautā tev.Kur tu biji visu šo laiku? - kāpēc viņš man ko tādu uzdod.
- Es tev jau teicu,es biju pie Omes. - atkal nospiežu ''beigt zvanu''
- Nemelo man,labi.Stāsti,kur tu biji? - viņš neliekas mierā.
- Maksim,nevajag sākt strīdu,kur tas nav nepieciešams. - un atkal telefons novibrē.
- Nesākt strīdu?Ja tu nepateiksi,kur biji visu šo laiku,būs kas lielāks par strīdu.Un vai tu vari izslēgt mobīlo,kad runāu ar tevi šobrīd. - viņš izrauj man no rokām telefonu.
Es mēģinu to dabūt atpakaļ,jo zinu ko viņš padomās,bet tas nebija iespējams.Un pēc mirkļa viņš manu mobīlo vienkārši atlaiž un tas nokrīt zemē.
- Man vairs nekas šeit nav meklējams.Man viss ir skaidrs. - viņš pagriežas un iet prom.
Viņš neko nesaprot.Es nevaru viņam tā vienkārši ļaut aiziet.Es viņu parauju aiz rokas un atpakaļ ,bet viņš ir daudz spēcīgāks par mani.
- MAksim ,tu nesaproti,Tas nav tas ko tu domā.Lūdzu,pagaidi,es tev visu paaskaidrošu. - centos ar viņu runāt.
- Liec man mieru.Es netaisos klausīties tavos melos.Viss,viss ir cauri. - viņš nokliedzas,iekāj mašīnā un aizbrauc.
Tas tikko nenotika,viņš mani tikko nepameta.Tas nevarr būt.Tam nevajadzēga būt šadi.Es pagriežos un eju atpakaļ uz mājas pusi.Es paceļu telefonu un tur mirgo Patrika vārds,vai viņš pārstās man zvanīt,sasodīts.
Un tieši tajā brīdī,kad metu telefonu pret sienu no mājas iznāķ Emīls.Telefons sašķīst pāris metru no viņa.Es nokrītu uz ceļiem un nezinu ko iesākt.Esmu dusmīga,man gribas kliegt,es nositīšu kādu,mans ķermenis vieglītēm trīc un tas mani kaitini.Man pie pleciem pieskaras Emīls,bet es viņa rokas nopurinu.
- Klēra,kas tikko notika? - viņš notupjas man blakus.
- Viss ir beidzies.Viss ir beidzies - atkārtoju.
- Ko? - viņš pārjautā.
- Maksims mani pameta.Starps mums vairs nekā nav. - es paceļu galvu.
- Viss būs labi,tu redzēsi. - par viņa vārdiem es iesmejos.
- Viss būs labi?Tu joko?Viņš mani pameta neuzklausījis un nesapratis.Bet redz viss būšot labi. - man acis sāk pildīties ar asarām un balss tonis paaugstinas.
- Tu ar mani tā nerunāsi.Tu pati esi vainīgia pie šī.Ja tu būtu pateikusi viņam visu no sākuma nekas tāds nebūtu noticis. - viņš pieceļas kājas.
- Tad jau sanāķ ,ka tā ir mana vaina.Lieliski,Viss ir mana vaina. - es arī pieceļos kājās.
- Nevajag pārspīlēt.Bet es nesaprotu, kāpēc tu viņam neko neiztāstīji no paša sāķuma?
- Jo....Jo es viņu mīlu. - un asaras izlausās ārā.
