local-stats-pixel fb-conv-api

Noslēpums, ko neatklāt. #45

Hey. Dziesma. Enjoy.

Pirmdiena pienāk pārāk ātri. Es pat nepaspēju pabeigt eseju par ‘’Kas nogalina lakstīgalu’’, un misters Boltons droši vien nebūs iepriecināts, redzot, ka es neesmu izpildījusi nevienu no uzdevumiem matemātikā. Abas brīvās dienas es vienkārši nogulēju, un mamma – nodzēra. Es tur neko nevaru izdarīt. Tā vienkārši ir.
Pirmdienas rītā es atrodu mammu pie virtuves galda, un viņa ar kreiso roku ir apķērusi vīna pudeli. Viņa ir aizmigusi. Brīnos, kā mamma nav noslīdējusi no krēsla, jo poza izskatās diezgan neērta.
Es, kā vienmēr, atstāju mammai divdesmit dolārus un zīmīgi, lai aiziet līdz veikalam. Tad es atstāju dzīvokli.
Ārā ir neparasti vējains, lai gan saule spīd spožāk kā parasti. Diena solās būt saulaina, kā parasti šajā klimata joslā.
Līdz skolai nav jāiet ilgāk par sešām minūtēm, bet tās velkas kā gliemezis, un, kad es beidzot nonāku pie skolas, iekšā atkal sāk pukstēt pazīstamais uztraukums. Vai Grīns nebūs izpļāpājies? Vai nebūs pastāstījis visiem?
Taču viss atkal ir kārtībā.
Es lēni velkos uz franču valodas klasi, un, lai gan līdz zvanam ir atlikušas vien desmit minūtes, klase ir tukša. Pie galda stāv skolotājs un ar kaut ko sarunājas. Nevis ar kaut ko, bet ar kādu. Ar Tomasu.
-…un, ja vēl kaut reizi redzēšu, ka mana mašīna pazudusi…
-Džeims, - Tomass pēkšņi noskalda. Skolotājs pagriežas un ierauga mani. Viņa pilnīgajās lūpās atplaukst viegls smaids.
-Labrīt, mis Houplenda.
-Labrīt, mister Grīn, - izdvešu. Tomasa skatiens ir neizdibināms, un viņš mani tikai mazliet nopēta.
-Kerij, vai mēs varētu aprunāties?- Tomijs nosaka, sakrustodams rokas uz krūtīm.
-Es tevi pazīstu? – iejautājos, ieplēsdama acis.
-Neizliecies par muļķi.
-Izvēlies izteicienus, Tomas, - skolotājs viegli iedunkā Tomiju. – Tā ar dāmām nerunā.
-Kerija, - Tomass uzmet man lūdzošu skatienu, bet es tikai saraucu uzacis.
-Labi, runā, tikai es nesaprotu, par ko gan divi sveši cilvēki par aprunāties, - nomurminu un izeju no klases. Tomass seko.
-Kāpēc tu tā dari?
Tas ir pirmais, ko puisis man pajautā.
-Kāpēc izliecies, ka esi cits cilvēks?
Otrais.
-Kāpēc mani ignorē?
Trešais… Jūtu, ka ilgi vairs neizturēšu.
-Kā tu tiki mājās?
-Kāda tev daļa? – iebrēcos tā, ka pāris vidusskolnieču atskatās, kad iet man garām. Uzmetu viņām iznīcinošus skatienus.
-Tātad tu esi tā pati Kerija, - Tomass apmierināti pasmaida, - es zināju.
-Kāda vēl tā pati Kerija? – cenšos glābt savu kļūdu. – Es nesaprotu, par ko tu runā.
-Saproti gan.
Tomijs mirkli skatās manī ar savām lielajām, bērnišķīgi zilajām acīm, bet tad paver muti.
-Tev bail, ka kāds to uzzinās, vai ne?
Es blenžu viņā ar vienaldzību.
-Es nezinu, par ko tu te murgo, bet būtu labāk, ja tu mani liktu mierā.
-Kerij, - Tomass atglauž atpakaļ matus, - es nevienam neko neteikšu, tikai pasaki taisnību, es apsolu, ka likšu tevi mierā…
-Aizmirsti. Tev nemaz nav ko teikt. Es nezinu, ko tu esi sadomājies, bet ar galvu tev viss nav īsti kārtībā, - noskaldu un ieeju atpakaļ klasē. Dzirdu, kā puisis nopūšas, bet man neseko.
Mirkli pastāvējusi pie aizvērtām durvīm ar aizvērtām acīm, atskāršu, ka klasē neesmu vienīgā.
Skolotājs Grīns, neveikli atspiedies pret krēsla atzveltni, skatās manī ar neslēptu interesi un ziņkārību.
-Piedodiet mana brāļa uzvedību, mis Houplenda. Viņš ir diezgan ass.
-Jā, to nu es redzēju, - attraucu.
-Jūs esiet pazīstami?
Iekšā viss sagriežas, bet es uzlūkoju skolotāju ar mierīgu skatienu.
-Nē, mister Grīn. Es viņu nepazīstu.
-Es zinu, ka būs nepieklājīgi to vaicāt – bet ko tad viņš gribēja, ja jūs nepazīst?
-Viņš mani sajauca ar kādu citu, - pasmaidu. – Ar kādu citu Keriju.
Jo tā arī bija. Tā Kerija, kas esmu skolā, ir pavisam cita, nekā tā, kas dejo klubā ap stieni un zaudēja savu nevainību naudas dēļ.
-Kur visi ir? – attopos līdz ar zvanu.
-Mēs skatīsimies ‘’J'ai tué ma mère’’, mis Houplenda. Visi ir zālē, - viņš skumji pasmaida, un es izklumburēju no klases.
Filma ir laba. Daudzi to skatās ar neviltotu garlaicību acīs, bet es tai tiešām sekoju līdzi, un, lai gan ir daudz lietu, ko es nesaprotu, jo filma ir franciski, tā tāpat šķiet laba.
Kad visi izklīst, lai dotos jau uz trešo stundu, jo filma bija vairāk kā vienu mācību stundu gara, es vēl mirkli pasēžu un pablenžu baltajā audumā, uz kura ar projektoru tika rādīta filma. Kāds no mugurpuses pienāk man klāt, un esmu pārsteigta, ieraugot tur Džeimsu Grīnu.
-Jums patika, mis Houplenda?
-Jā, - atbildu, - filma bija interesanta.
-Piekrītu.
Tad es pieceļos, atvados un grasos iet uz bioloģiju, bet skolotājs mani pasauc atpakaļ.
-Ja jūs tas neapgrūtina, konsultāciju pie manis jūs varētu pārcelt no rītdienas uz šodienu, jo rīt man ir paredzēts seminārs Losandželosā.
-Labi, mister Grīn.
-Šodien, pēc septītās stundas, manā klasē? – viņš piedāvā.
-Labi.
Tad es aizeju.
Pārējās mācību stundas liekas bezgalīgi garas un neinteresantas. Tām možumu nepiešķir pat literatūras skolotājas Hilsas lamāšanās par manu aizmāršību nepabeigtās esejas sakarā.
-Kerij, es saprotu, ka tev ir grūti, bet tev ir sevi jāstimulē uz mācībām! – viņa vēl noskandina, bet tad aiziet atpakaļ savā vietā un turpina kaut ko stāstīt klasei.
Visbeidzot, kad tieku vaļā no matemātikas skolotāja piezīmēm par manu nekompetenci un nespēju uzņemties pienākumus, lai gan viņš vienkārši varēja pateikt, ka ir slikti nepildīt mājasdarbus, es dodos uz Grīna klasi.
Pagājušonedēļ viņš strādāja ar manu izrunu, jo tā man esot diezgan briesmīga, bet solīja, ka pēc pāris nodarbībām tā uzlabošoties.
-Sveiki, mis Houplenda, - viņš pasmaida un lūdz mani apsēsties. Es paklausu.
Apmēram piecpadsmit minūtes viņš vienkārši sauc man vārdus un liek tos uzrakstīt franciski, bet tad iezvanās vīrieša telefons, un viņš, atvainodamies, to paceļ.
-Ko? Kāpēc? Atkal? Nu labi, atnāc līdz klasei… Muļķis, - viņš vēl nomurmina, bet tad atkal pievēršas stundai. Pēc pāris minūtēm klasē ieskrien Tomass. Viņa skatiens ar šausmām kavējas pie manis, līdz skolotājs pamet viņam atslēgu saišķi un nomurmina, ka lielāku idiotu pasaulē ir grūti atrast.
Kad ir apritējusi jau stunda, skolotājs Grīns ļauj man iet prom, un uzslavē par progresu.
Pie skapīšiem mani panāk Tomass.
-Ko tu gribi?
-Un tagad klausies ļoti uzmanīgi. Šis nav nekas, kam būtu kaut mazākais sakars ar to, kas notika klubā. Šim ir sakars ar manu brāli, Džeimsu. Nepinies ar viņu.
-Ko? – vārgi izdvešu, bet Tomass jau ir atsācis runāt.
-Iepriekšējā skolā viņu izmeta tikai tāpēc, ka viņš pārgulēja ar vienu skolnieci. Arī tad viss sākās ar nevainīgām konsultācijām. Viņš ir melis. Neej pie viņa, lūdzu, tas ir tikai tevis pašas labā. Dieva dēļ, Kerij, neesi muļķe.
Tad Tomass mirkli lūkojas man acīs, bet, nogrozījis galvu, pazūd pa galvenajām durvīm. Es tikai stāvu pie sava atvērtā skapīša un domāju, kā vēl Tomass man mēģinās pievērst uzmanību.
Mājās, kā par brīnumu, viss ir nedaudz piekopts, un koridors smaržo pēc zivs.
-Mammu?
Man pretī iznāk mana vecmāmiņa, mammas mamma. Viņas sirmie mati ir savīti mezglā uz pakauša, bet tumšajās acīs vīd skumjas.
-Vecmāmiņ, ko tu te dari? – pajautāju, kamēr viņa mani rūpīgi nopēta.
-Kāpēc tu man neko neteici? – vecā sieviete nočukst. – Kāpēc neteici, ka Lilijai ir tik slikti? Ka viņa dzer? Kāpēc nenosūtīji to vēstuli, ko glabāji kurpju kastē?
-Tu rakājies pa manām mantām? – sašutusi iesaucos, kad vecmāmiņa palīdz man novilkt jaku.
-Nē taču, bērns mīļais, es liku nost savas kurpes, un tā kaste apgāzās. Ieraudzīju vēstuli. Apskatījos tikai adresi, pat vaļā nevēru, - viņa taisnojas.
-Bet ko tu te dari?
-Kērtam ir pavisam slikti, dārgumiņ, un man nācās braukt uz pilsētu pēc zālēm, - viņa skumji nosaka, - un es izlēmu iegriezties pie jums. Atradu Liliju atslēgušos, un visa istaba smirdēja pēc alkohola. Tos divdesmit dolārus, kas stāvēja uz galda, es aiznesu uz tavu istabu, jo man bija bail, ka tava mamma to naudu savāks un nodzers. Tad viņa pamodās un izstāstīja, ka dzeroties vai nost. Izlēmu sagaidīt tevi.
Uzlūkoju vecmammu ar neko nesaprotošu skatienu.
-Es te palikšu uz pāris dienām. Lai zinātu, ka Lilijai viss ir labi.
-Bet kā ar vectēvu?
-Par Kērtu parūpēsies Helēna.
Nopūšos. Es zinu, cik ļoti mammas māsa necieš pieskatīt savu nevarīgo tēvu, bet laikam jau viss ir sarunāts, ja jau vecmamma tā saka.
Viesistabā uz dīvāna, apsegta ar pledu, guļ mamma. Zemē ir divi tukši, netīri trauki un sulas paka. Vecmamma liek man pārģērbties un nākt paēst.
Ir tikai viens cilvēks, kam es šo visu varētu uzticēt, bet Džesika ir kā pazudusi, tāpēc man nākamās četras dienas ir jāiztiek ar vecmammas padomu.

180 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Ātrāk nākamo, mes rītdien vai otrdien varam dabūt jau nākamo daļu vai pat šodein nu lu'dzu, es neizturēšu zižkāre ir šausmīgi liela;d:)

0 0 atbildēt