Es tagad atkārtošos - lūdzu rakstiet komentārus, savādāk raudāšu Kimberliiiiii dzimšanas dienā!! ; (( Un tagad man lūdzu paskaidrot, kāpēc visām iepriekšējajām daļām (izņemot 2) bija pāri 100 skatījumiem, bet 10. daļai tikai ~70?
____________________________________________________
-Kāds svešais?- Sintija netika skaidrībā.
-Pati nezinu. Skype saraksti neredzēji?- jautāju, kad biju jau drusku atguvusies no piedzīvotā šoka.
-Nē, jo uzrakstīja Deivs. Mārgaret, tagad piecelies no zemes, un apsēdies uz dīvāna. Tu man visu no sākta gala paskaidrosi. Skype saraksti arī parādīsi un mēs izdomāsim risinājumu,- Sintija mēģināja mani mierināt.
-Paga...- dzirdēju pazīstamo Skype skaņu un pieskrēju pie datora, jo kāds bija kaut ko uzrakstījis.
Svešais: Nemaz nemēģini pastāstīt kādam par šo.
Es: Kā tu zini, ka es ko tādu varētu darīt?
S: Es labi pazīstu Annu...
Es: Nu nopietni? Ehh, visu tu zini.. Bet vismaz par somiņu drīkst pastāstīt? Tālāk nē. A to man bail paliek.
S: Tu par savu somu vari plātīt muti cik gribi, bet par mani nestāsti. Vispār simpātiska somiņa! :D
Es: Hehe. Mamma dzimšanas dienā uzdāvināja..
S: Skatos, laba gaume tavai mammai.
Es: Emm... tavi 17 draugi tevi nesauc?
S: Nē.
Es: Taču mani sauc. Atā.
S: Atā.
-Nu labi, kaut ko es tev pastāstīšu, bet visu nē,- pagriezos pret Sintiju, kas cītīgi gaidīja mani atpakaļ uz gultas.
-Jebkas ir labāks, nekā nekas,- draudzene tikai smaidīja.
-Tātad, atceries Jaungada ballīti?- iesāku sarunu.
-Protams. Bet es aizgāju jau vakarā, jo tu pazudi,- Sintija skumji noteica.
-Tāpēc es nevarēju saprast, kur TU pazudi,- iesmējos.
-Labi, stāsti tālāk,- Sintija nevarēja sagaidīt turpinājumu.
-Bija tā ballīte, taču pēc vieniem naktī es vairs neko neatceros. Kā Jaungadu nosvinējām tā viss - melna bilde. Bet, kad es no rīta pamodos...atceries somiņu, kuru man mamma uzdāvināja aizpagājušajā dzimšanas dienā?- pajautāju, lai gan zināju atbildi.
-Jā, cik zinu, tev viņa ļoti patika,- draudzene apstiprināja manas domas.
-Un vēl jo projām patīk. Es pamodos, un atklāju, ka šī somiņa ir pazudusi. Un tas nav tas trakākais. Tur iekšā bija ļoti svarīgi...dokumenti,- nezināju, kā lai nosauc vēstules.
-Kurš ņem uz ballītēm dokumentus?- draudzene sarauca seju un mēs abas atkal smējāmies.
-Nu...tie nebija gluži kā dokumenti, tie bija svarīgi papīri, kurus vienkārši nebiju izņēmusi no somas, kad to kārtoju,- izlaboju sevi.
-Skaidrs...- draudzene jau ievilka elpu, lai teiktu ko citu, bet istabā ieskrēja mamma.
-Meitenes, žigli, lejā!- mamma uzkliedza.
-Kas noticis?- nesapratu mammas balss toni.
-Kāds ir aizdedzinājis šķūnīti, un ir aizdedzināts mājas stūris. Es izsaucu ugunsdzēsējus, bet labāk nāciet lejā,- mamma mūs uzreiz piecēla kājās.
Es nesapratu, kas notiek, un kādā sakarā šķūnītis...NĒ, TIKAI NE ŠĶŪNĪTIS!
