Viss tuvojas tik strauji jeb pirmspēdējā nodaļa. 
Keita bija ieguvusi savus sarkanos matus, kas viņai ļoti labi piestāvēja un es savu tetovējumu, ko vienmēr biju vēlējusies. Plecs sūrstēja kā tikko apdegusi āda saulē un bija apsārtis. Es nevarēju tam īsti pieskarties, jo tad man likās, ka kāds ar netīrām rokām 'čamda' vaļēju brūci.
Visvairāk mani biedēja, ko mamma teiks. Es īsti nebaidos no viņas, bet negribu, lai viņa mani vēlreiz iepļaukā. Nevarēju arī sakontaktēties ar tēti, jo katru reizi, kad viņam zvanīju, rādija, ka telefons neatrodas zonā. Tas mani apbēdināja visvairāk. Es labprāt piezvanītu mammai un paprasītu viņa atrašanās vietu, bet diezvai viņa to teiktu, pat ja zinātu. Likās, ka mammai ir naids. Bet par ko īsti? Viņa taču bija tā vainīgā, kas aiztinās uz Saimona villu.
Pēdējā laikā es pavadīju savu laiku pie Keitas, jo viņas vecāki mājās ir tikai pa nakti, bet manās mājās ir diezgan auksti un internets ir atslēgts. Arī naudas man nav īpaši daudz. Pirms mamma aizbrauca atpakaļ, viņa man atstāja nedaudz, bet tas jau sen tika notērēts tetovējuma iegūšanā.
Bija pagājusi mokoša un sāpīga nedēļa no manas, vēl tik nepieredzējušās dzīves.
“Nu davaj, pasmaidi taču!”,Alekss centās mani sasmīdināt, kamēr Keita cepa maršmelovus.
Mēs sēdējām pie nelielā ugunskura Keitas dārzā un skatījāmies zvaigznēs. Man nebija ne jausmas, cik bija pulkstens, bet mani tas tāpat neinteresēja.
Keita pieskrēja pie mums un iedeva katram kociņu ar galā uzsprausto maršmelovu.
“Ņom!”,es ik pa laikam sacīju.
“Kā plecs?”,Keita man vaicāja.
“Nu tāds, diezgan sāpīgs..”,es pasmīnēju.
“Ko mutere teiks?”,Alekss atgūlās zālē un žāvājās.
“Nezinu, viņai pilnībā es vairs neinteresēju, takā..”,vienaldzīgi teicu un iemetu zāles stiebru ugunī.
“Nu jā, nu jā, tāda tā mūsdienu jaunatne ir!”,Alekss vecmodīgi sacīja un Keita viņu iedunkāja.
Keita varēja būt patiesi pārlaimīga, ka viņai bija tik jauks brālis. Pat tajos mirkļos, kad es pārpratu, vai nesapratu, viņš joprojām likās mīļš un jauks.
“Cik pulkstens?”,Keita ēda kārtējo saldumu un vaicāja Aleksam.
“Pusdivpadsmit!”,viņš atbildēja.
“Ai, eu, fak..”,Keita pielēca kājās un mūs sasmīdināja.”..Sofij, mums šovakar tač pie tā čaļa jābrauc!”
“Āāā...”,es noteicu. Keita bija sarunājusi kādu ‘pārtiju’.
“Jūs biežāk tusējaties par mani!”,Alekss bažīgi sacīja un sakrustoja rokas pāri krūtīm pienākot man tuvāk, kamēr Keita lēja ūdeni virsū ugunskuram.
“Pieskati manu māsiņu, ja?”,viņš klusi sacīja.
“Kuram nu kurš jāpieskata..”,es pasmīnēju un atkāpos.
Alekss koķeti smaidīja un pabužināja matus.
“Labi, es gulēt!”,viņš teica un aizgāja.
Mēs ar Keitu ātri sanesām visu mājā, sataisījāmies un devāmies pie Keitas zināmā puiša.
...atveru vaļā-pirmspēdēja nodaļa...par ko man tāds sods!
