Jauku kritizēšanu. 
Nonācām līdz ‘mūsu’ mājām, un nevarējām tā vienkārši šķirties, tāpēc pierunāju Keitu atnākt pie manis. Tikko kā iegāju mājās pamanīju drēbes uz dīvāna.
“Eu..”,es klusi noteicu un pabikstiju Keitu.
“Kas ir, ko tu baksties, man kauli kā vecai tantei sāp, a tu te bak...”,viņa sāka skaļi runāt, un pamanīja to pašu, ko es. “Eu..”,viņa mani atdarināja.
Es klusām pielavījos pie dīvāna un ieraudzīju māsas kreklus, tad dzirdēju skaļu runāšanu no augšas, un tā palika ar vien skaļāka un skaļāka.
Māsa mani ieraudzīja sēžam uz dīvāna malas. Viņa runāja pa mājas telefonu. Brīdi apstādamies viņa skatījās tieši man acīs. Redzēju Keitu slēpjamies aiz mēteļiem.
“Aha, jā..jā..protams!”,māsa runāja pa telefonu un pagāja man garām.
Paskatījos uz Keitu. Viņai bija dusmīga seja un viņas lūpas nepārtraukti izrunāja “What The F..k”
Es paraustīju plecus un skatījos uz māsu. Viņa joprojām māja ar galvu runājot pa telefonu, itkā tas, ar ko viņa runā, dzirdētu viņas žestus.
Es ieklepojos. Māsa pagrieza galvu uz manu pusi.
“Varbūt bišķīt klusāk, man lietas kārtojamas!?”,viņa dusmīgi sacīja un turpināja runāt pa telefonu.
Likās, ka viņa ir sapīpējusies kaut ko. Varbūt arī ir, piemēram, savus modes žurnālus, vai visas tās uzkrāsotās sejas.
Paskatījos uz Keitu, kura ik pa brīdim iespurdzās no smiekliem. Viņas rokas bija bālas, bet galva paslēpta mēteļos. Arī man nāca smiekli, bet nespēju smieties.
Vispirms māsa atstāj mani un tagad ignorē. Kas būs tālāk?
“Es atvainojos kundze,..”,paliku nedaudz rupjāka.”..bet man jāizmanto telefons!”
Viņa atkal pagrieza galvu, savilka lūpas tūtiņā un mirkšķināja acis.
“Labi, es pie tevis drīz būšu!”,viņa nolika klausuli un nometa telefonu uz galda. Tas apstājās pie pašas galda malas. Daudz netrūka, lai ar vēl lielāku blīkšķi telefons nokristu.
“Ņem! Zvani!”,viņa katru vārdu izrunāja tik asi, ka man pat iedūra sirdī. Es stāvēju mierīga un nekustējos.
Māsa sarkastiski iesmējās un pakratīja galvu itkā teikdama ‘nē, nē, nē’. Viņa paņēma jaku, gandrīz uzkāpjot Keitai, un izgāja no mājas, atstājot durvis neaizvērtas. Keita ātri izrāpās no mēteļu kaudzes un aizvēra durvis.
“Viņa ir..nu, es nezinu, bet šitādu ..bāc, nu!”,Keita bija dusmīgāka par mani.
“Es viņu tādu nekad neesmu redzējusi..”,es nopūtos, uzrāpos uz galda malas un zvanīju mammai.
Keita tikmēr centās atrast kaut ko ledusskapī, bet tas bija tukšs.
“Čau mamm, esmu mājās, māsa dusmīga, es priecīga!”,noskatiju viņai teikumu kā dzejoli.
“Vai cik labi! Es te nedaudz uzkavēšos..”,viņa sacīja jautrā balsī un nolika klausuli.
“Yeah, whatever..”,Keita bija dzirdējusi mūsu sarunu un izvilka no ledusskapja kolas pudeli.
“Vajag uz veikalu, šitā neies krastā!”,es nolēcu no galda un piegāju pie Keitas.
“Nav jau kuģis, kurš ies krastā!”,viņa pasmīnēja.
Mēs izdzērām kolu un devāmies uz veikalu.
