- Sebastian, atnāc! - nobļāvu no vannasistabas.
- Kas noticis? - viņs jautāja, atskrienot ar virtuves lāpstiņu rokās.
- Šis. - teicu un iedevu viņam nūjiņu uz kuras bija divas strīpiņas.
- Ko tas nozīmē? - viņš nesaprotot pētīja strīpas.
- To, ka atkal esam stāvoklī. - atbildēju.
- Nopietni? Mīļā, tas ir lieliski. - viņš smaidot atbildēja un apskāva mani, paceļot gaisā.
*
Pēc astoņiem mēnešiem.
Vēders bija paaudzies un tagad to varēja pamanīt visi. Lielāko daļu laiku pavadu mājās, jo pastāv risks atkal piedzīvot abortu, bet cenšamies no tā izvairīties, nedarot neko, kas prasa daudz spēka. Darbu daru no mājām, minimālos daudzumos, pēc jaunumu uzzināšanas pamazināju darba daudzumu un jau gandrīz mēnesi, darbā rādos tikai reizi nedēļā uz pāris stundām.
- Ko manas daiļavas šodien vēlas doties vakariņās? - Sebastians jautāja, bučojot manu vēderu. Nesen uzzinājām, ka mums būs meitenīte.
- Ko piedāvāsi? - prasīju.
- Ķīniešu ēdienu? - viņš piedāvāja.
- Tas jau bija aizvakar, pie tam mazajai tās nūdeles nepatika. - smejoties atbildēju, jo pēc tām vakariņām , stundu pavadīju vemjot.
- Tad varbūt itāliešu? Netālu atrodas labs restorāns, kur pasniedz lielisku lazaņju. atceries, mēs tur bijām trešajā randiņā? - Sebastians jautāja.
- Kā to var aizmirst? Toreiz tu uzskrēji oficiantam un viņš uzlēja sarkanvīnu uz vienu no klientēm. Es par tevi smejos visu vakaru. - atcerējos.
- Tas taču bija netīšām, bet lazaņja gan bija garšīga. - viņš atteica.
- Jā, bija gan. Man toreiz ļoti garšoja. - smaidot atbildēju.
- Tad jau esam izdomājuši, kur doties vakariņās. - Sebastians priecīgi paziņoja un devāmies uz guļamistabu, lai pārģērbtos. Pavasaris jau bija manāms, bet vēl joprojām bija vēsi vakari, tāpēc uzvilku adītu kleitu un mēteli. Sebastians man pieskaņojās uzvelkot līdzīgas krāsas jaku, bet tā bija īsāka par manējo.
- Gatava? - viņš jautāja.
- Jā, varam doties. - atbildēju un lēni pastaigājoties, devāmies uz restorānu.
Pēc nelielas pastaigas iegājām restorānā un pasūtijām kāroto lazaņju. Ilgi nebija jagaida un varējām baudīt ēdienu, kas likās vēl garšīgāks nekā tad, kad to ēdu pēdējo reizi.
- Dosimies? - Sebastians jautāja, kad atgriezās pie galdiņa, kad bija samaksājis rēķinu.
- Nē, man sāp. - atbildēju un asaras sāka tecēt pār vaigiem, jo atkal bija tās sāpēs, kas man neatļāva pat piecelties.
Nākamā būs pēdējā daļa, kas būs visticāmāk rīt vakarā vai parīt. Pēc tam sekos jaunais stāsts. Idejas jau ir pilna galva, tas būs nedaudz savādāks par iepriekšējiem stāstiem.
