- Es piekrītu, bet ar vienu nosacījumu. - smaidot atbildēju.
- Kādu nosacījumu? -- Sebastians jautāja ar izbrīnītu sejas izteiksmi.
- To, ka ar kāzām nesteigsimies, jo gribu pilnībā izbaudīt līgavas statusu. Sarunāts? - jautāju.
- Protams. - viņš atbildēja, noskūpstīja mani un uzvilka pirkstā gredzenu.
*
- Vai jaunlaulātie jau pamodušies? - Sebastians jautāja, kad iegājām virtuvē, kur Annika gatavoja dažādas maizītes.
- Vēl nē. - viņa atbildēja.
- Ejiet ārā uz terases, tur jau ir sagatavota kafija. Pārējie arī ir ārā. - viņa noteica, parādot uz durvīm, kas veda ārā.
- Labrīt! - noteicu, pieejot pie galda, kur jau sēdēja visi pārējie, izņemot Kristofers un Luīze.
Apsēdāmies un ielējām sev kafijas.
- Jūs mums laikam kaut ko neesat pateikuši. - Ēriks viltīgi teica, norādot uz manu roku, kur mirdzēja gredzens.
- Par ko? - Sebastians it kā neko nezinot jautāja.
- Kad tad viņš paspēja? - Ēriks turpināja jautāt.
- No rīta. - smaidot atbildēju un Sebastians paņēma manu roku savējā.
- Nu tad apsveicu, jūs abus. - Ēriks priecīgi atteica un pārējie pievienojās sveicieniem.
- Kas te notiek? - Kristofers jautāja dzirdot sveicienus.
- Nevar būt! - Luīze priecīgi iesaucās ieraugot manu gredzenu apķēra mani un tad jau arī Kristofers saprata un sarokojās ar Sebastianu.
- Izskatās, ka vajadzēs vēl krēslus. - Leonards teica, jo brīvs bija palicis tikai viens.
- Nevajadzēs. - atbildēju un iesēdos Sebastianam klēpī un viņš mani piekrītoši pastūma sev tuvāk.
- Nu ja jau jūs tā, tad mēs arī. - Kristofers teica un drīz jau Luīze sēdēja viņa klēpī.
- Un man palikusi vieta brīva. - Annika smaidot teica, atnākot pie mums.
*
Visu dienu pavadījām jautrajā sabiedrībā, spēlējot spēles, smejoties. Annika un Leonards piedāvāja doties izjādē ar zirgiem, lielakā daļa atteicās, bet tā kā man kopš bērnības zirgi ir patikuši piekritu doties un Sebastianam neatlika nekas cits kā man pievienoties. Pēc stundas atgriezāmies no izjādes, pasēdējām pēdējo reizi un tad jau visi devāmies uz mājām.
