- Rūgts! - visi kliedza un sāka skaitīt, kad Elizabete ar Ediju sāka skūpstīties.
- Jūs vēl neesat izlēmuši par kāzām? - mamma jautāja, skatoties uz mani un Sebastianu, kurš sēdēja man blakus un turēja manu punci.
Kad Bens aizbrauca, tas man bija kā neliels atvieglojums, man pret viņu bija spēcīgas jūtas, bet man vajadzēja laiku, lai saprastu ko darīt tālāk privātajā dzīvē.
Arī ar Marku es izrunājos, mēs vēl arvien esam ļoti labi draugi, bet nekas vairāk. Viņš turpina strādāt un es viņu pierunāju doties pie vecākiem un beidzot izrunāties ar brāli. Viņi izlīga un viņš reizi mēnesī dodas tur, lai apciemotu radus. Vismaz, tas iepriecina.
- Neesam, mēs no sākuma gribam, lai mazais piedzimst un tad jau manīs. - Sebastians atbildēja manā vietā.
Viņu es pirmo reizi satiku augusta beigās, savā kabinetā, jo mūsu firmas uzsāka sadarbību. Sebastians man iepatikās, gara auguma, atlētisks ar īsiem, tumšiem matiem, bet ne tik ļoti, lai mums kaut kas sanāktu.
Pēc vienas no darījuma tikšanās, viņš mani uzaicināja vakariņās, vārds pa vārdam un man viņš sāka patikt vēl vairāk. Tā viņš mani uzaicināja uz vienu randiņu, tad uz nākošo un nākošo. Kļuvām par pāri. Ziemassvētkos viņš piedāvāja dzīvot kopā un es piekritu. Janvāra beigās man sāka kavēties mēnešreizes un tad izlēmu uztaisīt testu. Tas bija pozitīvs. Kad Sebastians atnāca mājās, pateicu viņam jaunumus biju jau sagatavojusies uz ļaunāko, ja nu viņš bērnus nevēlējās, bet saņēmu pilnīgi pretējo. Viņš bija sajūsmā. Es zināju, ka viņš būs lielisks tēvs manam bērniņam, jo katru rītu mani sagaidīja brokastis gultā, daudz buču vēderam un tās rūpes, it īpaši, tad, kad bija ziema. Viņš vienmēr pārbaudīja vai esmu pietiekami silti apģērbusies. Viņš ir īsts sapnis.
- Kā būtu ar deju? - Sebastians iztraucēja mani no pārdomām.
- Protams. - atbildēju un abi devāmies uz deju plača. Sebastians mani grieza mūzikas ritmā, pēc dejas devāmies atpakaļ pie galda, bet es netiku tik tālu.
- Au. - nobļāvos, sajustdama spēcīgas sāpēs vēderā.
- Mīļā, kas notika? - Sebastians uztraucies jautāja.
- Sāp. - izdvesu un pie manis atnāca mamma un Luīze.
- Jāved viņa uz slimnīcu. - mamma ierosināja, Sebastians piekrita un pacēla mani uz rokām un veda uz mašīnu.
- Viss būs labi. - viņš centās mani mierināt, kamēr Luīze vadīja mašīnu, jo lieliski saprata, ka Sebastians ir pārāk uztraucies, lai vadītu. Mamma sēdēja priekšā, blakus Luīzei un turēja manu roku.
- Saulīt, neuztraucies. - arī viņa mierināja, bet es tikmēr atkal sajutu spēcīgas sāpes.
