Pēc gada.
- Sveika, mīlulīt. - mamma jautri teica, ienākot manā kabinetā.
- Mammu, ko tad tu te dari? - izbrīnīti jautāju.
- Atbraucu tev pakaļ, aizmirsi? - viņa prasīja un es paskatījos uz pulksteni.
- Jā, aizmirsu. - ar žēlīgu skatienu vēroju un mamma pasmaidīja, tas nozīmēja, ka viss piedots. Kopš viņas šķiršanās mēs atkal esam satuvinājušās. Harijs pēc šķiršanās nesaņēma neko, jo viss, kas it kā viņam piederēja, patiesībā piederēja mums ar mammu, jo tas bija mums atstātais mantojums, tāpēc viņš aizbrauca no pilsētas un esot atradis jaunudarbu, nelielā uzņēmumā.
- Tagad ātri pārģērbies, es tikmēr aiziešu pēc kafijas. - mamma atbildēja un pasniedza man kleitu un kurpes.
Ātri uzvilku kleitu, kurpes, matus atstāju tāpat kā tagad, uzliku nedaudz kosmētiku un devos ārā no kabineta.
- Gatava? - mamma pārjautāja.
- Jā. - pārliecināti atbildēju un tajā brīdī pa durvīm ienāca Luīze.
- Kur jūs palikāt? Šādi mēs nokavēsim. - viņa aizrādīja un mēs devāmies uz mašīnu.
- Ejam, ejam. A kur tad puiši? - jautāju, kad iekāpām.
- Viņi mūs sagaidīs tur. - Luīze atbildēja un šoferis sāka braukt.
Pēc 15 minūšu brauciena, atradāmies pie baznīcas. Puiši jau mūs sagaidīja ārā.
Luīze jau divus mēnešus satiekas ar Kristoferu, gara auguma puisis ar tumšiem, īsi apcirtiem matiem. Kristofers saņēma Luīzi aiz rokas un abi devās iekšā.
Mammu sagaidīja Dominiks, viņi jau satiekas pusgadu.
Mani pavadīja Ēriks, kurš bija ļoti laipns, ņemot vērā, ka mans vīrietis nevarēja ierasties, jo atrodas Zviedrijā, bet viņš drīz būs atpakaļ. Apsēdāmies mums paredzētajās vietās un pēc piecām minūtēm sākās ceremonija.
Viss izskatījās perfekti, līgava, līgavainis, baznīca un viesi. Elizabete un Edijs izskatījās ļoti laimīgi un samīlējušies viens otrā līdz ausīm.
Viņi kopā mācījās, no sākuma viens otru pat neesot ievērojuši, bet pēc kādas ballītes ieķērās viens otrā un pēc pieciem mēnešiem Edijs viņu bildināja.
Aiz sajūsma pat sāku raudāt, mamma to ātri pamanījusi izņēma no somiņas kabatslakatiņu un padeva man.
- Paldies. - nočukstēju.
- Es ceru, ka neko nenokavēju. - kāds teica, apsēžoties man blakus.
Pacēlu galvu un ieraudzīju viņu - savu vīrieti.
- Es domāju, ka tu atgriezīsies tikai nākamnedēļ. - čukstēju.
- Nevēlējos jūs atstāt vienus pašus, šādā brīdī. - viņš atbildēja, uzlika savu roku uz mana vēdera un noskūpstīja manu pieri.
