local-stats-pixel fb-conv-api

Noslēpumainā. 3.daļa.1

71 0

Nu, tad, lūdzu, vēl viena daļa. Šodien vairāk nerakstīšu, un atstāšu interesi jums uz rītdienu. :)

Iepriekšējā daļa šeit - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noslepumaina-2dala/734020

---

-''Tas bija negadījums. Tas notika, kad man bija 6 gadi, mēs ar ģimeni, bijām atnākuši uz šo mežu piknikā. Vienkārši jauki pavadīt laiku ģimenes lokā, svaigā gaisā, man bija jaunāka māsa Keita, kurai tajā brīdī bija vien 4 gadiņi. Tēvs - Billijs, un māte - Ketlīna. " tad viņš nedaudz apklusa, nopūtās un turpināja...

-"Mēs visi piknikojām, smējāmies. Līdz brīdim kad mūs iztraucēja lācis." viņš sāka nervozēt, arī es nervozēju, un gaidīju turpinājumu.

-"Lācis arī atnāca paēst, un pirmo paķēra manu māti aiz kājas, protams, tēvs paņēma pirmo koku, kas pagadījās un sita. Sita no visa spēka lielajam lācim. Es metos virsu aizstāvēt savu ģimeni, bet ko sešgadīgs puisītis tajā brīdī varēja iesākt, māsa tur pat netālu skaļi raudāja. Lācis man ar savu ķepu pagrūda, tā teikt, malā, un tās es iegruvu šo rētu. Tēvs kliedza, lai ņemu māsu un bēgot, lai cik grūti to bija izdarīt, bet es to izdarīju. Skrējām cik ātri vien varējām. Tālumā dzirdēju kliedzienus, arī tēva. Bet tas jau vairs nebija viss. Skrienot paklupu un ar māsu nokritām zemē, kad pacēlu acis nedaudz augstāk, tur jau viņš stāvēja, tas pats vai cits lācis. Pēkšņi no krūmiem izleca vilks, pelēcīgibalts spalvas. Un tā teikt metās mūs aizstāvēt. Tā bija mana otrā dzimšanas diena!" viņš ar asarām acīs skatījās uz saviem pirkstiem.

-"Un?" es biju pilnīgā šokā, nespēju pateikt neko. Vēlējos šo puisi atbalstīt, un samīļot, bet nevarēju, jo pazinu viņu tikai vienu dienu.

-"Tālāk paķēru māsu un turpināju skriet, skrējām līdz žogam, un izlīdām pa tā apakšu. Biju tik ļoti aizelsies, ka apstājos. Un pie žoga pieskrēja tas pats vilks un ilgi skatījās uz mums, līdz beidzot aizgāja. Tālāk gājām, līz naktssarga būdiņai, paziņojām par vecākiem. Lācis tika nogalināts. Bet tas jau ģimeni neatgrieza atpakaļ, mani un māsu paņēma vecvecāki aizbildniecībā. Bet tas mums bija smagākais dzīves posms. Māsai tas bija trakāk, viņai bija jāmāca viss no sākuma - ēst, runāt. Arī es četrus gadus nerunāju, vienkārši nespēju, vai pat negribēju, līdz brīdim, kad kādu vakaru atnācu pie tā paša žoga, un atkal ieraudzīju, to pašu pelēcīgibaltās spalavas vilku. Viņš es nosaucu par Enģeli, savu sargenģeli." puisis notraukdams asaras no vaigiem vārgi pasmaidīdams un paskatīdamies uz mani stāstīja.

-"Man ļoti žēl." tas bija vienīgais ko tajā brīdī varēju pateikt.

-----

Nākamā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noslepumaina-4dala/734140

71 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Cik bēdīgi

0 0 atbildēt