local-stats-pixel fb-conv-api

"Nolemtie"320

32.nodaļa-Daniels

-Paula, taču beidz dzert! -Lauris uztraukti viņu apsauca, kad meitene šampanieša pudeli tukšoja.

Vakars jau tuvojās noslēgumam, bet šķita, ka tas tik pozitīvi nebeigsies. Biju patiešām noraizējies par Paulu. Nezinu, kas viņai bija uznācis, ka tik ļoti trekterēja to burbuļūdeni.

-Pag, bet vai tad tu negāji līdzi Agnesei uz veikalu? -Lauris pēkšņi apvaicājās.

Iesmējos, -Viņa jau pirms krietna laiciņa aizgāja un es visu laiku virtuvē runāju ar Emīlu. Un tev nekas nav pretī, ka Artis aizgāja sagaidīt Aneti? -interesējos, cerot, tas kaut mazākajā mērā viņu būtu interesējis.

Puisis zem deguna tikai vienaldzīgi nobubināja, -Man taču par tiem abiem tīri vienalga. Paskaties labāk, ko tagad iesākt ar Paulu. -viņš palūkojās uz meiteni, kura grīļīgi sēdēja dīvānā un mirkšķināja acis.

Jā, Laurim bija taisnība. Paulai līdz tādam līmenim tiešām nebija jānonāk. Labi, ka viņa neatradās uz ielas, gluži kā es vakar.

-Emīl, vari lūdzu atnest kādu spaini? Manuprāt, Paula varētu vemt! -Lauris norādīja.

Mirkli domāju risinājumu, kā situāciju vērst pa labu, līdz iedomājos par Agnesi, -Klau, bet vai Agnesei jau nav jābūt atpakaļ no veikala? -bažīgi noprasīju, kamēr Emīls ar Lauri bija istabā. Tas tiešām bija nedaudz svarīgāk, nekā Paula, jo viņa galugalā atradās drošībā. Bet Dievs zina, kur Agnese aizklīdusi.

-Daniel, varbūt aizskrien paskaties? Aši līdz veikalam un atpakaļ? Es tikmēr palikšu pie Paulas. -Lauris pasmaidīja un vēroja Paulu, kura šķita aizmigusi.

Nekas cits neatlika, kā piekrist. Nekavējoties uzvilku kedas un nesos vēsumā. Nedaudz sala, bet pēc mirkļa jau pieradu. Raitā solī devos taisnā ceļā uz veikalu. Līdz šim nemanīju nevienu cilvēku apkārt. Ielas kā izslaucītas no civilizācijas.

Ejot gar veikala logiem, manīju Agneses augumu. Viņa šķiet veikalā ar kādu aizrautīgi runāja. Nekavējoties steidzos iekšā. -Agnese, kāpēc neesi jau mājās? -uzbļāvu. Tanī brīdī uz mani palūkojās pārdevējs un kāds izskatīgs puisis viņai pie sāniem. Jā, kompānija bija atrasta, tātad nekas cits neinteresēja. Aši parāvu meiteni aiz rokas un vedu ārā no veikala.

-Es jums vēl puiši pazvanīšu. -Agnese nodūdoja un tenterēja man nopakaļus, -Kas tāds ir noticis, ka nāci man pakaļ? Neredzēji, ka es biju aiņemta?

-Parunāsim tad, kad dabūsim pie dzīvības Paulu. -klusi noteicu, lai nepiesaistītu lieku uzmanību pie veikala.

Agnese parāvās sāņus un iepleta acis, -Paula? Kas viņai noticis?

MIerīgi atteicu un paņēmu viņai atkal aiz rokas, -Nu nedaudz pāršāva pār strīpu ar šampanieti.

Agnese kļuva mierīgāka, -Es taču viņai teicu, lai nedzer daudz. Ak, nabaga meitēns. Kā viņai ir tagad?

Lai gan Agnese oda pēc alkohola un noteikti arī viņas organisms bija līdzīgā situācijā, viņa diezgan veiksmīgi spēja koncentrēties un domāt. Viņa nebija tāds sausiņš, kā likās.

-Iespējams pa šo laiku ir izvēmusi visu lieko un ceru, ka jūtas labāk.

-Vismaz dabūs mācību. Un vispār, kāpēc nenāci līdzi uz veikalu? Nebūtu es tā aizkavējoties, lai gan pārdēvējs bija visai cērtams. -Agnese ieslīga pārdomās un smaidīdama vēroja zvaigžņotās debesis, -Es laikam rīt no paša rīta steigšos atpakaļ uz veikalu.

Īpaši nepievērsu uzmanību meitenes saldajiem tekstiem, biju pārņemts ar mājupceļu un viņas vilkšanu sev līdzi. -Tu pati labāk būtu saņēmusi mācību. Vai tad šādi kāds atstāj ciemiņus? -tonis kļuva nopietns.

-Pag, pag, Emīlam ir svētki, ne jau man. Tas man neuzliek ne mazāko pienākumu rūpēties par ciemiņiem un viņu labsajūtu. Pietiek, ka es jums te skraidu uz veikalu pēc dzeramā un parūpējos par galdu. -viņa pārliecinoši noskaldīja un atrāvusies no mana tvēriena, pasteidzās pa priekšu.

Bijām jau gandrīz līdz mājām tikuši, kad manījām piebraucam pazīstamu mašīnu. Paulas vecāki? Satraukti vēros apkārt, lai saprastu situāciju. Pa vārtiņiem Lauris iznesa aizmigušo Paulu un palīdzēja iecelt mašīnā. Ar vainas sajūtu sejā, piegāju pie draudzenes vecākiem, -Labvakar.

Viņas māte pat neatņēma sveicienu, -Ak šādi tu pavadi laiku ar manu meitu? Un, ja ar viņu kaut kas būs noticis, es ziņošu taviem vecākiem!

-Bet es...-mašīnas durvis ar skaļu blīkšķi tika aizcirstas un mašīna pazuda aiz līkuma.

Dusmīgs pagriezos pret Lauri, -Tu vispār saproti, ko izdarīji? Muļķis gatavais!

.

.

.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nolemtie33/665145">"Nolemtie"33

44 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000