local-stats-pixel fb-conv-api

Nolādētie #41

123 0

Ar pirkstu sekoju letes tumši pelēkā marmora zīmējumam. Biju stipri iereibusi, taču jutos atbrīvota. Biju pat saņēmusi drosmi runāt ar bārmeni, protams, ja viņš pirmais sāks ar mani runāt.

-Vai papildināt glāzi?

Atrāvu skatienu no letes un mana apņemšanās izgaisa. Man dūša saskrēja papēžos. Vīrietis bija atspiedies pret savu zemāk esošo bārmeņa leti. Viņa roku iekšpusē varēja saskatīt smalku vēnu tīklojumu, kuram gribējās izsekot ne tikai ar acīm vien. Galvā saskrēja asinis.

-Trīs vodkas šotus, lūdzu,- gandrīz vai čukstā noteicu.

-Protams. Kādu vodku izvēlēsies?- Viņš lietišķi jautāja, taču acis meta dzirkstis.

-Tas lai paliek tavā pārziņā,- veltīju bārmenim smaidu. Patiesībā es pēkšņi biju aizmirsusi visus šņabja nosaukumus.

Viņš paņēma parasto Absolut, veikli salēja glāzītēs un visas trīs pastūma man.

-Uz iestādes rēķina,- vīrietis piemiedza ar aci.

-Oho, vai tas ir pamudinājums meitenei piedzerties?- Koķeti noprasīju.

-Tikai tad, ja viņa to vēlas,- viņš īsi pasmaidīja un paņēma burbona pudeli, nedaudz ielejot sev glāzē. Palūkojos apkārt. Pie galdiņiem sēdēja tikai daži cilvēki un es biju vienīgā, kura sēdēja pie bāra. Nebiju to pamanījusi. Kaut kur netālu no tumbām skanēja skumja Soul mūzika. Mans vēders apmeta lielu kūleni. Lēnām pagriezos un piesardzīgi uzlūkoju bārmeni. Viņš šķelmīgi smaidīja un lūkojās uz mani. Man pēkšņi ārkārtīgi sagribējās smēķēt.

-Starp citu, mani sauc Aleks,- viņš sniedza roku, pēc mirkļa svārstīšanās es to paspiedu.

-Džuljeta,- nedroši pasmaidīju un asi ievilku elpu. No viņa vēsās rokas plūda strāva, kas pēkšņi lika justies kā ekstāzē un izjust pielūgsmi pret bārmeni. It kā es viņa labā būtu gatava izdarīt jebko. Manu skatienu aizplīvuroja tumši zila migliņa. Es strauji atrāvu roku.

-Skaists vārds skaistai sievietei,- Aleks lēni noteica, mani vērodams. Viņa balss vairs nelikās cilvēciska, bet gan kā sirēna sauca pie sevis. Es cīnījos pretī šai sajūtai un palēnām tā atstājās.

-Saskandinām glāzes?- Aleks piedāvāja.

Es momentā gribēju paklausīt, taču savilku roku dūrē un palūkojos uz viņu. Aleks turēja rokā paceltu glāzi un gaidīja. Viņa acīs uz mirkli pavīdēja… šaubas? Pārsteigums? Man bija bail no šīs sajūtas, ko izraisīja viņa pieskāriens, taču es to nekādā gadījumā negribēju izrādīt. Pasmaidīju, paņēmu glāzi un grozīju to pirkstos.

-Par ko saskandināsim?- Mierīgi vaicāju. Pacelt glāzi bija mana izvēle un par to jutos ļoti apmierināta.

-Par jaunu pazīšanos,- viņš pavedinošā balsī noteica.

-Par jaunu pazīšanos,- pasmaidīju, lūkodamās viņam acīs, taču mans smaids sasala. Aleka acis uz brīdi kļuva vizoši indigo zilas un tad atkal kļuva pelēkas. „Varbūt tas bija atspīdums no bāra gaismām,” mierināju sevi ar šādu domu, bet uz rokām uzmetās zosāda. Uzreiz izdzēru arī nākamos divus šotus, mēģinādama noskalot redzēto. Aleks pārsteigts noskatījās manās darbībās un tad iesmējās.

-Tev nu gan ir iekšas. Pēc ārienes to nepateiksi,- viņš noteica, mani nopētīdams ar savu aso skatienu. Manam mugurkaulam jau atkal pārskrēja skudriņas. Aizsmakusi noteicu:

-Āriene bieži var būt maldinoša, galvenais, kas cilvēkam darās galvā.

-Jā,- viņš piekrita. Šis viens vārds skanēja kā murrāšana. Viņa skatiens aizslīdēja līdz manam kleitas izgriezumam. Neviļus sajutos neērti.

-Skaists tetovējums,- Aleks piezīmēja. Mīļotā vārds?

Noglāstīju virs sirds esošo vārdu un skumīgi nopūtos. Parasti es šādā situācijā teiktu, ka jā, lai aprautu jebkuru sarunu par šo tēmu, taču man tik ļoti gribējās atklāt patiesību, ka es vienkārši šai sajūtai padevos. Gribēju kaut uz brīdi nomest slogu sev no pleciem. Varbūt tad man kļūtu vieglāk.

-Nē, Maikls ir mana tēva vārds. Viņu nošāva manu acu priekšā,- man ietrīsējās balss. „Manas vainas dēļ”. Noriju kaklā sakāpušo kamolu.

Pēkšņi manai rokai uzgūla viņa plauksta. Nepaspēju noreaģēt un atrauties. Kāds spēks mani spieda ielūkoties viņa acīs un es nespēju to neizdarīt. Jau atkal caur mani lieliem viļņiem vēlās neparastā strāva. Man acīs saskrēja asaras. Es gribēju atraut roku, taču man nebija spēka. Es varēju tikai lūkoties viņa acu pelēkajā dziļumā un teikt visu, ko viņš vēlētos zināt. Patiesību.

-Izsaku līdzjūtību,- varbūt viņa vārdos bija jūtama līdzjūtība, bet ne acīs. Pēkšņi asinis manās dzīslās sāka vārīties. Es izjutu aizkaitinājumu par šādiem meliem. Vai nu to saka no sirds vai nesaka vispār.

-Tu neesi spējīgs uz līdzjūtību. Tavās acīs nav ne kripatiņas cilvēciskuma,- atcirtu un izrāvu savu roku. Zināju, ka tā ir patiesība.

Aleka acis biedējoši iegailējās,- Jā tev ir taisnība.

Viņa vārdi uz brīdi izsita mani no līdzsvara. Mani pārņēma stindzinošas bailes, jutu savu sirdi strauji sitamies, taču centos to noslēpt aiz dusmām.

-Kas tu tāds esi, lai es tev ko atklātu?- neizpratnē iesaucos. Sapratu, ka patiesībā es nevēlējos viņam neko atklāt un gribēju turēties veselīgā attālumā no viņa. Tajā pat laikā vēlējos noskaidrot, kas tās ir par neparastajām, magnētiskajām spējām, kuras Aleks pielietoja, taču neuzdrošinājos to vaicāt.

Vēlējos iziet ārā un sakārtot savas juceklīgās domas. Noslīdēju no augstā krēsla un gandrīz zaudēju līdzsvaru. Man sagriezās galva. Pēkšņi Aleks atradās man blakus. Pārsteigta viņu uzlūkoju. Kā viņš to izdarīja? Aleks sāpīgi saspieda manu vanaga skarto plecu.

-Au!- iebrēcos.

-Vai tev viss kārtībā?- viņš nemierīgi noprasīja.

Nevēlējos atbildēt. Mēģināju aši aprēķināt savas iespējas izspraukties strap viņu un bāra krēslu. Gribēju jau paspraukties Alekam garām, kad viņš uzlika roku uz krēsla atzveltnes, aizšķērsodams man ceļu. Viņš gaidīja atbildi. Skatiens bija satumsis. Neviļus pakāpos soli atpakaļ.

-Nē, nekas nav kartībā,- atcirtu.- Man vajag svaigu gaisu.- Apgāju viņam apkārt un skriešus metos uz sētas puses izeju. Jutu viņa skatienu duramies sev mugurā.

-Stulbais, pavedinošais lops,- aizkaitināta nopurpināju.

Izgāju uz mazas šķērsieliņas un aizkūpināju cigareti, atvieglojumā ievilkdama dūmu. Vienīgais gaismas avots bija laternas šaudīgā gaisma, kura izgaismoja tikai pavisam nelielu laukumiņu. No dažādām vietām skanēja mūzika, taču vistuvāk bija dzirdami koncerta basi. Nožēloju, ka neizgāju uz koncertu ar Keitu un Neitanu. Tad vismaz man nebūtu atkal jāzīlē neparastais notikums, kas, protams, iederas sarakstā „neizskaidrojamais”. Man bija sajūta, ka es ar vienu kāju stāvu realitātē, bet ar otru fantāzijas pasaulē un katra mani velk uz savu pusi. Gribēju atspiesties pret mājas sienu, bet tad atcerējos, ka man taču ir balta kleita.

Pēkšņi mani pārņēma nelāga sajūta, ka mani kāds novēro. Iekniebu sev rokā, taču sajūta neatstājās. Aplūkoju ēnā slīgstošās māju sienas, bet tumsā nekas nebija saskatāms. Mēģināju dziļi ieelpot un izelpot, lai nomierinātos, ka pēkšņi no ēnām atdalījās kāds stāvs.

-Meitenīt, tu tik saldi smaržo,- vīrietis lēnām tuvojās man. Viņam bija gari, tumši brūni mati, mugurā mētelis un kājās kerzas. Viņa balss bija dobja un piesmakusi.

-Kas tu esi?- Noprasīju. „Droši vien kaut kāds virinātājs,” nodomāju. Ņūorleānā ne tādus vien cilvēkus var sastapt.

-Tava nāve,- tumsā atmirdzēja ilkņains smaids.

-Netuvojies man!- Es iekliedzos un panikā sāku somiņā meklēt ieroci, bet tad atcerējos, ka biju to atstājusi pie apsarga. Krampjaini ievilku gaisu. Cīnīties vai bēgt? Prātīgāk bija bēgt. Gribēju jau pagriezties, lai skrietu, kad laternas gaismā ieraudzīju svešinieka acis un šausmās sastingu. Tās bija rubīnsarkanas un ļauni vizēja.

-Nekādi pašaizsardzības līdzekļi tev nepalīdzēs,- viņš ar baudu noteica, pietuvojoties vēl tuvāk un liekot man piespiesties pie sienas.- Nekusties un nekliedz,- svešinieka sarkanās acis pārņēma mani savā varā, ar neticamu spēku pavēlot man pakļauties. Bet es negrasījos to darīt.

Es savilku roku dūrē un triecu to pret vīrieša degunu. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka bija jābūt krakšķim, salūstot viņa deguna kaulam, taču tā vietā dzirdēju nokrakšķam savus pirkstu kauliņus. Sāpēs saviebos. Viņš atgrieza galvu atpakaļ un pasmaidīja it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pat nepastreipuļoja atpakaļ, taču likās ļoti, ļoti nokaitināts.

-Palīgā!- Es iekliedzos un tajā pašā brīdī viņš saķēra mani aiz rīkles, atsitot manu galvu pret mājas sienu un ar plaukstu aizspiežot man muti. Gar acīm noskrēja zvaigznes.

-Izskatās, ka Ietekmēšana nepalīdz,- viņš, mazliet pārsteigts, noteica. Mirklī, kas likās velkamies vairākas sekundes vēroju kā viņa sejā atplaukst biedējošs smaids un nākamajā mirklī viņš iecirta zobus manā kaklā, to plosīdams un mežonīgi ņurdēdams. Manu ķermeni caurstrāvoja neciešamas sāpes, es šausmās kliedzu, taču skaņu apslāpēja svešinieka plauksta. Mēģināju sist un spert, taču nesekmīgi. Pēc brīža mana pretošanās kļuva aizvien vājāka un vājāka. Mans skatiens aizmiglojās.

-Džuljeta!

„Pazīstama balss,” neskaidri nodomāju. Kāds atrāva no manis briesmoni. Kad viņš izrāva savus zobus no mana kakla, likās, ka manī reizē būtu ietriekušās simts bultas. Vīrietis aizlidoja līdz pretējās mājas sienai un ietriecās tajā ar tādu spēku, ka ķieģeļi notrīsēja un izveidoja putekļu mākoni. No mākoņa iznāca kāds slaiks stāvs ar vara krāsas matiem.

-Alek,- es reizē pārsteigumā un atvieglojumā nočukstēju.

Viņš palūkojās uz mani un ar galvu pamāja, lai bēgu. Pēkšņi mani pārņēma adrenalīna vilnis. Es aizskrēju aiz mājas stūra un atspiedos pret miskastēm. Manas kājas ļodzījās, galva griezās tā, it kā es būtu ierauta virpulī. Trīcošu roku pieliku pie kakla un aptaustīju brūci. Tā bija dziļa un plēsta, silta asiņu tērce plūda pār krūtīm, strauji veidojot sarkanu pleķi uz manas kleitas. Piespiedu plaukstu brūcei, mēģinot apturēt asiņošanu. Biju šoka stāvoklī, mans prāts pienācīgi nedarbojās.

Koncentrēju skatienu uz abiem stāviem, kuri lēni riņķoja viens ap otru laternas dziestošajā gaismā. Asinis uz svešinieka lūpām gaismā tumši spīdēja. Es nespēju saprast, ka tās bija manas asinis, taču nepanesamās sāpes to pierādīja. Pēkšņi Aleks metās virsū mētelī tērptajam vīrietim. Viņu cīņa pārvērtās par baltā un melnā mudžekli. Manas kājas saļodzījās un es noslīgu uz ceļiem. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi. Gan man, gan viņiem. Pēkšņi baismīgais virpulis aprāvās. Aleks bija saķēris briesmoni no mugurpuses un vienā mirklī norāva tam galvu no pleciem. Uz manu pusi aizripoja asiņainu matu mudžeklis.

Aleks ar acīmredzamu slepkavniecisku patiku norāva līķim locekļus, asinīm pašķīstot uz visām pusēm, un sameta tos kaudzē. Atsperīgiem soļiem viņš devās pakaļ galvai. Es ierāvos stūrī starp miskasti un mājas sienu, bailēs, ka viņš mani varētu pamanīt. Viņš, smaidot, lēnām paņēma briesmoņa galvu un, aizverot acis, dziļi ieelpoja gaisu. Tad Aleks atvēra acis un palūkojās uz mani. Man šausmās aizrāvās elpa. Arī viņa acis bija sarkanas kā tam vīrietim. Viņš manī lūkojās ar satumsušu, alkainu skatienu. Aleks izslējās un, neatraudams no manis acis, atmuguriski aizgāja līdz kaudzei. Iešūpodams galvu aiz matiem, viņš to uzmeta pa virsu kaudzei. Ar pēdējiem spēkiem vēroju kā viņš paņem blašķi, uzlej šķidrumu kaudzei un piešķiļ uguni. Uguns, metot dzirksteles uzšāvās augstu gaisā. Brīdi Aleks nolūkojās liesmās un iedzēra no blašķes.

Es atcerējos par telefonu. Sāpēs noelsdamās steidzīgi to paņēmu savā savainotajā rokā un gribēju zvanīt ātrajai palīdzībai vai policijai, taču telefons izslīdēja no manām asiņainajām, trīcošajām rokām. Redzēju Aleku tuvojamies. Mēģināju piecelties, bet paslīdēju pašas asinīs. Pār maniem vaigiem pludoja asaras. Ierāvos dziļāk stūrī un sarāvos kamolā. Caur asaru miglu redzēju, kā viņš notupstas man blakus.

-Nē, nē, nē, nē..,- monotoni atkārtoju. Es negribēju nomirt šādi. Tā bija pārāk drausmīga nāve. Aleka baltais krekls un rokas bija asinīs. Viņa sarkanās acis bija nožēlas pilnas. Viņš izskatījās kā nāves eņģelis- skaists, bet nāvējošs. Tas būs pēdējais, ko es redzēšu. Es elpoju ātri un sēcoši.

-Tu droši vien gribēji pabeigt to, ko viņš iesāka,- čerkstošā balsī noteicu. Aizvēru acis. Iedomājos, kāpēc man nepalīdzēja balss. Varbūt biju to pelnījusi. Lūdzu Dievu, lai mana nāve iestātos pēc iespējas ātrāk un es vairs nemocītos. Nez, kur būs mana vieta- debesīs vai ellē? Visticamāk, ka ellē.

Ieslīgu tumsā. Pēdējais, ko sajutu bija manai pierei un matiem pārslīdoši vēsi pirksti.



123 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Malacis! Es visu nodaļu izlasīju vienā rāvienā, tikai nodaļas beigās sapratu, ka neelpoju. Aizrāva līdz dziļumiem un nelaida vaļā. Paldies par šo nodaļu emotion
5 0 atbildēt