-Pakārties?- nočukstēju, nespēdama savienot manu rokās esošo virvi ar to, ko man teica puisis. Izlasīju piesprausto nozīmīti pie viņa krekla.-Džimij?
Viņš pamāja ar galvu un vēlreiz aizvēra acis. Es nebūtu iedomājusies, ka Aleks var tik viegli manipulēt ar cilvēka dzīvību, it kā tai nebūtu vērtības, tikai lai piespiestu darīt to, ko viņš vēlas. Tas bija tik zemiski un prātam neaptverami, ka no tā gribējās vemt. Tas, ka viņš ir Elles princis nenozīmē, ka viņa rīcībai bija attaisnojums. Tas nemaina to faktu, ka tagad manā rīklē kā žults kāpa riebums, kuru tik viegli vis nevarēs izdzēst. Atvilku vaļā koridorā stāvošā drēbju skapja durvis un iemetu virves rituli tur. No tā būs jātiek vaļā, kad Keita neredzēs.
-Dod šurp, es parakstīšu to lapu,- strupi pavēlēju puisim, lai gan viņš to nebija pelnījis. Nesagaidot no viņa nekādu reakciju, izņēmu lapu un pildspalvu no viņa sastingušajiem pirkstiem un, turot to pret sienu, uzšņāpu parakstu. Es nebrīnījos, ka viņam bija iestājies šoka stāvoklis. Man arī tāds būtu, ja man būtu jāiet mājās un jāuztaisa pašnāvība pret pašas gribu.
Kad pasniedzu to puisim atpakaļ, viņš samirkšķināja acis, kā atgūstoties no transa un mulsi paskatījās apkārt, skatienam apstājoties pie manis.
-Vai viss kārtībā?- uzmanīgi vaicāju. Es nezināju, kādas vēl spēlītes Aleks bija izdomājis.
-Jā,- Džimijs izdvesa un atviegloti nopūtās.
Mani urdīja viens jautājums, kuru uzdot es noteikti izklausīšos pēc idiotes, bet tomēr mana ziņkārība par neticīgo spējām izrādījās stiprāka par kaunu.
-Kā tas bija, nu, izjust hipnozi?- centos noformulēt jautājumu. Puisim, droši vien likās, ka viņš ir bijis izmēģinājuma trusītis kādam eksperimentam. Mulsums atspoguļojās viņa acīs.
-Es jutu bailes, mans prāts bija iesprostots, bet ķermenis darīja ko citu. Tajā brīdī, kad saņēmu norādījumus, es lūkojos viņam acīs, un sapratu, ka man ir jāizpilda jebkas, ko viņš pavēl. Es biju kā...,- puisis centās rast īstos vārdus.
-Robots?- pabeidzu viņa teikumu.
-Jā. Kas pie velna tas bija? Kas ir Tumsas princis?- puisis dusmīgs vaicāja. Vairs nebija ne miņas no izbīļa pārņemta pusaudža, padsmitgadnieku spuras tagad līda ārā no visām malām. Viņa aprakstītās izjūtas man bija tik ļoti labi pazīstamas. Kad Kali bija iesprostojusi mani manis pašas prāta cietoksnī, es biju padarīta par rīcībnespējīgu, jo viņa kontrolēja manu ķermeni.
Veltīju viņam mierinošu, zinošu smaidu.- Tu, draudziņ, saskāries ar iluzionistu. Viņš piekopj hipnozi un „Tumsas princis” ir viņa segvārds,- stāstīju pirmo, kas man iešāvās prātā, saglabājot savu balss tembru mierīgu, pat mazliet mātišķu, kā es ko stāstītu mazam bērnam. Aleks vismaz varēja pateikt, lai pēc pasūtījuma izpildes Džimijs aizmirst teikto, nevis, ka man tagad ir jāpiesedz prinča mugura. Kāpēc es to vispār darīju?
Puisis saviebās, dzirdot manus vārdus, un pamāja ar galvu.- Skaidrs, ceru, ka neko tādu vairs nepiedzīvošu. Visu gaišu!- Džimijs apcirtās uz papēža un pazuda kāpnēs.
Aiztaisīju ārdurvis, un prātojot par puisim nodarīto traumu, pacēlu no grīdas kasti un aiznesu to līdz dzīvojamai istabai. Ietekmēšana noteikti ir kas tāds, pēc kā nākas apsvērt, vai maz esi pie veselā saprāta, nevis lunātiķis.
Nocēlu balto kartona vāku un aplūkoju kastes saturu. Iemesls, kāpēc Keitai aizrāvās elpa bija saprotams. Mazākā kastē dusēja jaunākais Iphone modelis, bet tam blakus rotājās salocīta Valentino kleita. Izcēlu ārā sarkano, zīdaino audumu, kad no tā ielocēm izkrita ārā salocīta lapa.
Atlocīju to vaļā un izlasīju elegantā, cakainā kā viduslaikos rakstīto tekstu.
Džuljeta,
Diemžēl esmu pārāk aizņemts, lai nogādātu sūtījumu Tev personīgi, tāpēc nācās izmantot kurjera pakalpojumus. Jūtos gandarīts, ka mans plāns ir nostrādājis. Šo pāris dienu laikā iepazīstot Tevi, sapratu, ka šo mazo dāvaniņu no manis Tu nepieņemtu, tāpēc rīkojos pēc savas labākās sirdsapziņas, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
Es zinu, ka Tavā garderobē neatrastos nekas naudas izteiksmē līdzīgs šai kleitai. Tas nav apvainojums, bet vienkārši fakts. Kleita Tev ir jāuzvelk ne vien tādēļ, ka tajā Tu izskatīsies lieliski, bet arī tāpēc, ka kleitā, kas neatbilstu kluba etiķetei, Tevi aizvilktu uz kādu kluba daļu, kur, tici man, Tu nebūtu laimīga atrasties.
Manīju, ka vēl neesi paspējusi iegādāties telefonu, tāpēc parūpējos arī par to. Iesaku to tomēr ieslēgt un izmantot, nevis noslēpt kādā putekļainā plauktā, ko tu noteikti šobrīd apsver izdarīt. Kastē ir arī kluba karte, kas Tev ir jāparāda pie ieejas. Tā parādīs Tavu statusu klubā, kas nav no zemākajiem, tāpēc pacenties to nepazaudēt. Ja notiek kāds misēklis, noteikti zvani- kartes otrā pusē ir mans numurs.
Es zinu, ka esi spējīga pieņemt saprātīgus lēmumus, neapdraudot ne sevi, ne citus, un to cienu. Gatavojies, ka šovakar ne vien varēsi izbaudīt šo vakaru, bet arī iepazīt neticīgo pasauli. Tas būs jauns sākums mums abiem.
Ar nepacietību gaidu Tavu ierašanos vienpadsmitos vakarā,
Aleks.
-Džī, tev ir obligāti jāvelk šī kleita,- Mani iztrūcināja Keitas balss. Nebiju pamanījusi brīdi, kad viņa ienāca viesistabā.
-Ko? Mhmm, jā,- nomurmināju, cenzdamās sakārtot tikko lasīto informāciju pa smadzeņu plauktiņiem, taču visu procesu iztraucēja Keitas kustība, pieliekot kleitu pie mana auguma.
Tikai tagad es pamanīju tās sīkākās detaļas. Tumši sarkanajās, zīda kokteiļkleitas vienīgā platā lence saturēja kopā visu audumu. Krokas, kas stiepās no krūšu daļas līdz viduklim, bez šaubām piešķīra kleitai austrumniecisku noskaņu, taču mugurpusē esošais „V” veida izgriezums atklāja vairāk kailas muguras nekā es to vēlētos, dodoties parakstīt līgumu.
-Lieliski,- viņa nokomentēja un plaši pasmaidīja. Keita izskatījās sajūsminātāka par mani pašu. Kodījot apakšlūpu, vēroju, kā viņa uzmanīgi nogulda kleitu uz dīvāna, it kā tā būtu no stikla.
-Un kurš ir tas liktenīgais pielūdzējs?- Keita vaicāja, taču pirms es paspēju, ko bilst viņa pacēla rādītājpirkstu, neļaujot man pat iesākt teikumu.- Pagaidi, ļauj man minēt. Tas nav gadījumā tas seksīgais bārmenis no „Bourbon Heat”, ko?- viņa tincināja, rūpīgi mani nopētot ar savu tumšbrūno, aso skatienu.
Nopūtos. Viņa tā vai tā redzēs man cauri. Pēc draudzenes balss intonācijas bija noprotams, ka atbilde ir jau zināma. Bija nepieciešams tikai apstiprinājums.
-Jā,- devu apstiprinošu atbildi, kas drīzāk izklausījās pēc vaida.
Keita no priekiem pāris reizes mēmos priekos palēkāja, bet tad atkal kļuva nopietna.- Tu teici, ka viņš ir bīstams. Viņš arī izskatās pēc tā vilinošā sliktā puiša tipa. Vai tā ir?
Kad Keita uzdeva man šādus jautājumus, es jutos kā nopratināšanā. Viņai patiešām ir prokurores talants.
-Nē, viņš patiesībā ir ļoti jauks... un mīļš. Paskaties, kādas dāvanas viņš sūta,- Ļāvu savai balsij būt sapņainai, apbrīnas pilnai.
-Tas tiesa. Es ceru, ka jums viss izdosies,- Keita uzspieda ašu skūpstu uz mana vaiga un izgāja no istabas. Atviegloti nopūtos, kad viņa noticēja maniem meliem. Taču prātu nepameta priekšnojauta, ka Keitas talants uzost visu drīz vien atklās manus melus.
Smagi apsēdos dīvānā un vēlreiz atvēru vaļā vēstuli. Es nebiju grafoloģe, bet Alekam patiešām bija skaists rokraksts- vienīgā pozitīvā lieta, ko es varēju saskatīt. Bet viss pārējais... Pirmkārt, izskatās, ka man būs jāierodas kādā elitārā klubā, kur cilvēkus dala pa slāņiem. Otrkārt, es esmu pārāk viegli un ātri atklājusi viņam savu raksturu, tātad jārīkojas pretēji tam, ko viņš gaida, lai Aleks nespēlētu uz manām jūtām. Treškārt, Alekam pavisam noteikti nav it nekādas sirdsapziņas. Ceturtkārt, klubs būs pilns ar neticīgajiem, tātad es tur būšu kā steiks, pasniegts uz paplātes veselam buldogu baram. Kam šādam tiešām ir jāgatavojas.
Tomēr viņš šķiet tieši tāds, kādu raksturojumu tu sniedzi stāstā - bīstams, bet tai pašā laikā vilinoši pievilcīgs. Ak.. Tas neskan labi. ;D Un man ļoti patīk Džuljetas raksturs, man šķiet izcili, ja galvenie tēli ir spēcīgi. Un man ir sajūta, ka klubā pavadītais laiks būs kaut kas interesants. 😏😏😏 lai nu kā, lieliska nodaļa. ❤❤ un es gaidu nākamo. 
