local-stats-pixel

Nolādētie #323

 119  0

Nolādētie #31

Mūzika fonam :)

No mašīnas sildītāja nākošā karstā gaisa plūsma žāvēja manu apģērbu un sildīja nosalušos locekļus. Ērtie vinila sēdekļi un patīkamais siltums kontrastēja ar vētru, kas plosījās ārā. Es vēlējos pēc iespējas ilgāk palikt salona omulīgajā gaisotnē.

Ēriks bija ilgi pētījis manu kasešu kolekciju, meklēdams sev sirdij tīkamāko mūziku, un tagad, pirkstus bungodams pret stūri, viņš dungoja līdzi Deivida Gāna dziesmām. Aizvēru acis un ieklausījos vienā no visu laiku labākajiem vokāliem, lai kaut nedaudz aizmirstos. Ja tiktu izslēgti visu pēdējo dienu notikumi, tad man šķistu, ka mēs ar Ēriku dodamies parastā izbraucienā - tik nepiespiesta un mierīga gaisotne bija mašīnā.

- Esam klāt, - draugs priecīgi noteica un izslēdza motoru.

Samiegojusies palūkojos apkārt, vieta šķita ļoti pazīstama. Nopūtos par to, ka man jāpamet siltā mašīna, un, acumirklī nodrebinoties, izkāpu ārā lietū. Mēs bijām vienīgie visā ielā, jo saprātīgie cilvēki slēpās mājās zem segām, baudīja kūpošas tējas un sēdēja pie televizora. Vienīgi kāds melns kaķis pārskrēja pāri ielai un noslēpās zem kāpnēm.

Apjausma, ka mēs atradāmies pie vecmammas veikala, iebelza man pa galvu kā ar bomi. Es šeit jau tik sen gribēju iegriezties, un te nu mēs bijām.

- Mums uz šejieni? - neticīgi jautāju, ar pirkstu norādot uz antīkajām, stiklotajām durvīm, pie kurām bija piekarināta plāksnīte ar uzrakstu "Atvērts".

- Jā. - Ēriks nostājās zem nojumes un gaidīja, kad es beigšu stāvēt lietū un beidzot kustēšos. - Dāmām priekšroka, - viņš pamāja uz durvju pusi un pasmaidīja.

Es saminstinājos, pirms atvērt durvis. - Vai tad eņģeļi maz ir jāizsauc? Man likās, ka ir nepieciešama tikai lūgšana, - nedroši ieminējos. Es nezināju, kas mani sagaidīs, un tas mani biedēja. Ja es ieiešu veikaliņā, es sastapšos ar vecmammu, un tad atpakaļceļa vairs nebūs. Tiks aizpildīti robi manās zināšanās, tikai intuīcija brīdināja, ka jauniegūtā informācija diez vai būs patīkama.

- Ja vēlas redzēt Ercenģeli, tad ir jāizdara kaut kas vairāk, - puisis paskaidroja.

- Nu labi. - Ievilku elpu un pagriezu auksto, metālisko rokturi.

Pagāja brīdis, līdz manas acis aprada ar niecīgo telpas apgaismojumu, kuru slāpēja cigarešu un vīraka dūmi. Pret manu galvu atsitās viena no daudzajām voodoo lellēm. Ar spalvām un pērlītēm rotātās lelles karājās pie zemo griestu sijām un atgādināja pakārtus un nomocītus cilvēkus, tikai miniatūrā. Sakodu zobus un noskurinājos, cenšoties ignorēt to izšūtās, spīdīgās pērļu acis un krustdūrienā aizšūtās mutes.

Visapkārt telpai stiepās plauktu rindas, kas vai lūza no daudzo trauku un burku smaguma. Tajās iekšā bija gan pulverveida substances, gan šķidrumi, taču vijīgais rokraksts uz lapiņām man bija nesaprotams un nesalasāms. Devos garām dažādiem maģijas priekšmetiem pilnai plauktu rindai, kas atradās telpas vidū, un nonācu pie letes. Blakus melnam, antīkam kases aparātam, darbināmam ar kloķi, atradās stikla vitrīna, kur uz tumšzila samta glīti gulēja dažnedažādākie amuleti.
Nodžinkstēja un pavērās ar lillā kristāliem rotātie aizkari.

- Džuljeta, es tevi gaidīju, - vecmamma noteica no smēķēšanas aizsmakušā balsī. Viņas pilnīgo, taču īso augumu apņēma melna kleita, kuru viduklī saturēja šaura josta. No večas kakla nokarājās no nelieliem kauliem savīta rotaslieta, tās galā atradās trīs mazas miroņgalvas. Viņas silti brūnajās acīs kā kāda mākslinieka uzšļakstīts triepiens bija redzami okera lāsumi. Man iesmeldzās sirds, lūkojoties acīs, kuras bija tik līdzīgas tēva acīm, kad tās kaktiņus rotāja smaida krunciņas. Viņa izskatījās jauna un dzīvīga, par spīti saviem gadiem, tikai balss nodeva sievietes patieso vecumu.

- Vecmamm, - es nočukstēju un saņēmu viņas siltās, raupjās rokas. Viņu redzot, es pēkšņi gribēju tik daudz ko stāstīt, jo sieviete vienmēr prata uzklausīt un palīdzēt. Vecmammas stingrā nostāja jebkuros jautājumos vienmēr bija pareiza, pat ja es reizēm viņai nepiekritu.

- Bērns, tu taču esi auksta kā ledus! - viņa iesaucās. - Nāc, es uzsildīšu tēju un iedošu tev segu. - Pirms pagriezties, lai dotos uz telpām, kas atradās aiz aizkariem, vecmamma ieraudzīja Ēriku, kurš aizrautīgi pētīja uzrakstus uz pudelītēm. Sajutis viņas skatienu, jauneklis lēnām devās pie viņas. Puiša acīs vīdēja piesardzība.

- Vērotāj, - vecmamma lietišķi noteica un sniedza viņam plaukstu. Mana mute ar klusu paukšķi atkrita vaļā no pārsteiguma.

- Klarisa, - Ēriks tādā pašā tonī atbildēja. Viņi sarokojās kā senas paziņas.

- Nāciet, - vecmamma ar rokas mājienu vedināja mūs sekot. Kad viņa kustējās, mazās sudraba un bronzas monētas klusi žvadzēja starp spalvām un neparastām diegu pīnēm rotātajos, brūnajos dredos.

Paverot aizkarus, nonācām nelielā telpā, kuru apgaismoja uz kumodes stāvošā petrolejas lampa. Uz visām virsmām un pat istabas kaktos uz grīdas stāvēja gan lielākas, gan pavisam mazas neaizdegtas dzintarkrāsas sveces.

Novilku lietusjaku un uzkāru to uz gara sarkankoka pakaramā āķa. Vecmamma iedeva man pelēku vilnas segu un pamāja ar roku uz virtuves pusi. Uzmetu plecos segu un viņai sekoju. Nelielā virtuve bija mūsdienīga un gaiša, salīdzinājumā ar abām pārējām telpām, kas bija tumšas un draudīgas. Vecmamma uzlika uz gāzes plīts tējkannu un paņēma krūzi. Viņa atspiedās pret leti un caururbjoši vērās manās acīs, večas plauksta skāra manu uz letes guļošo plaukstu.

- Tevi vēl aizvien nomāc murgi, - viņa to neizteica kā jautājumu, bet gan kā secinājumu.

Pamāju ar galvu un sakniebu lūpas. Viņai garām nepaslīdēs itin nekas. Vecmamma nekad man netika pārmetusi sava dēla nāvi, jo viņa zināja, kā viss notika patiesībā. Tomēr bieži mani māca vainas apziņa, un es gribēju, kaut viņa mani man pārmestu, jo citādāk es jutos kā milzīga parādniece.

Sieviete atlaida manu roku un atvēra vienu no priedes koka skapīšiem. Starp daudzajām mazajām pudelītēm viņa izvilka divas un nolika man priekšā uz letes.

- Škipsniņu šī, - veča pacēla pudeli ar gaiši zilu, spīguļojošu pūderi, - izšķīdini pustējkarotē magoņu pienā, - viņa norādīja uz lielāku pudeli ar biezu, baltu šķidrumu. - Un pirms gulētiešanas iemaisi tējā, - vecmamma nopietni piekodināja.

- Labi, paldies, - pamāju ar galvu. - Doktores Grīnas zāles strauji iet uz beigām, - es nopūtos.

- Es zinu. - Viņa noslēpumaini pasmaidīja. - Tomēr vairāk neej pie ārstes, jo mūsu pasaule viņai šķitīs absurda. Kā jau vairumam cilvēku, - to sakot, sieviete rejoši iesmējās.

Kad tējkanna sāka svilpt, vecmamma iebēra piparmētru tēju un uzlēja verdošo ūdeni. Viņa atvēra to pašu skapīti un izņēma mazu, tumši brūnu pudelīti. Izvilkusi no tās pipeti, sieviete iepilnāja pāris pilienus tējā.

- Kas tas? - aizdomīgi jautāju. Es zināju, ka vecmamma man neko ļaunu nevēlēs, tomēr ziņkārība pasteidzās pirmā.

- Valeriana pilieni. Tie nomierinās tavus nervus un ļaus koncentrēties. - Vecmamma paberzēja manu plecu. - Tu esi tik saspringta kā uzvilkta loka stiegra, bet neuztraucies, šeit tev nekas nedraud, - viņa mierinoši pasmaidīja.

- Paldies tev, - es pateicībā apskāvu īso sievieti. Aizturēju dažas nodevīgās asaras, kuras par katru cenu centās izlauzties.

- Nu, nu, bērns, - viņa glaudīja manu muguru un tad atrāvās. - Izstāstīsi man visu, - to sakot, vecmamma pasniedza man krūzi ar aromātisko tēju.

Iegāju atpakaļ istabā un apsēdos uz dīvāna blakus Ērikam. Vecmamma nolika mums pretī lauvas galvām rotātu krēslu un apsēdās. Viņa piedāvāja man cigarellu, pati paņemdama zobos savējo.
- Neatteikšos, - aizkūpināju šauro cigāru no večas pasniegtajām šķiltavām.

Vecmamma atgāzās krēslā, sakrustoja kājas un izpūta gaisā lielu dūmu mutuli. Uz brīdi es dūmos ieraudzīju ainu ar cilvēkiem, taču tūlīt tā pazuda. Vecmamma klusēja, gaidot, kad es saņemšos un sākšu runāt.

Iedzēru piparmētru tēju un ievilku stipro dūmu. - Viss sākās pirms pāris dienām, kad mēs ar Keitu aizgājām uz "Bourbon Heat"... -

Es izstāstīju viņai visu. Kā es iepazinos ar Aleku, par uzbrukumu, par to, ka neatceros, kā viņš mani izglāba, par asinīm ledusskapī. Izstāstīju arī to, ka Marks ir ifrīts, bet Aleks - inkubs, un to, ka Aleks apņēmies neizlaist mani no acīm. Par Elli, kuru redzēju viņa acīs un par ļaunumu, kas no viņa nāca kā auksta tumša migla, brīžos, kad viņš nebija labā omā vai neķircināja mani, kas būtībā bija viens un tas pats. Un visbeidzot izstāstīju par Kali un par to, kā viņa centās gūt virsroku pār mani.

Sieviete nodzēsa izsmēķi metāla pelnu traukā, kas atgādināja lapu un nogrozīja galvu. - Tu vēl neapjaut, ar ko tu esi saskārusies, mans bērns.-

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
man patīk, ka tu tur iepin dzīvniekus. Šķiet, ka ne visi saprastu ;D
 0  0 atbildēt