local-stats-pixel fb-conv-api

Nolādētie #316

108 0

Nolādētie #30

Es justos daudz labāk, ja es noslēgtu līgumu ar velnu nekā ar eņģeli, jo vismaz tad es ko iegūtu- varbūt tiktu izdzēsta pūžņojošā čūla sirdī, kuru atstāja Dreiks. Tad es varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo viss būtu nostājies savās vietās. Protams, vēlāk par to būtu jāmaksā, bet ko gan ir vērta mana tagadējā sāpju nomocītā cilvēka dzīve?

Es sajutos tukša un pazaudējusies, it kā ar solījumu es būtu atdevusi kādu daļu no sevis. Bija pārāk daudz ārēju faktoru, kas liegtu man izpildīt solījumu, un rezultātā es pazaudētu draugu. Nodevēja būtu es. Neviļus prātā ienāca vārdi "Dieva dusmas". Es nevēlētos tās izjust uz savas ādas, jo droši vien viss pavērstos vēl sliktāk nekā ir pašlaik.

Ēriks ar savām debeszilajām acīm vēroja manu iekšējo cīņu, kuru bija izraisījis solījums. Iespējams viņš redzēja vairāk nekā es. Tad viņš pamāja ar galvu un žilbinoši pasmaidīja. Viņš bija pārliecinātāks par manu lēmumu, nekā es pati, jo viņš man ticēja.

Nopūtos. Man vēl bija tik daudz jautājumu. Piemēram, viņš teica, ka ir...

-Vērotājs?- Puisis pabeidza teikumu, kas bija manās domās.

Es sapīku. Tas sāka kļūt kaitinoši. Kali dēļ man jau vairs nebija savas privātās telpas galvā, un tagad vēl Ēriks.

-Vai tu, lūdzu, varētu attālināties no manas domu upes un nelīst man galvā?- īgni palūdzu.

-Vai tu vēlies dzirdēt atbildi?- viņš ķircinājās, neatbildot uz manu jautājumu. Cik cilvēciski.

Uzmetu lūpu un pamāju ar galvu. Apsēdos uz akmens kāpnēm un papliķēju sev blakus, taču Ēriks pagāja man garām un nostājās nelielās telpas vidū, it kā viņš grasītos teikt svinīgu runu.

-Mēs, Vērotāji, sekojam līdzi cilvēku darbībām un nododam informāciju Debesīm. Mēs nevaram neko citu darīt kā tikai vērot. Tālāko pēc nepieciešamības izlemj citi eņģeļi- iejaukties un palīdzēt vai nē.

-Bet tu tagad dari vairāk, nekā tikai vēro,- es iebildu. Es tiešām ļoti centos iebraukt tajā visā, bet aizvien vairāk neko nesapratu.

-Šobrīd es pārkāpju likumus,- Ēriks nebēdnīgi pasmaidīja.- Es patiesībā nevarēju tev neko atklāt, tomēr izstāstīju par eņģeļu eksistenci. Bet kādi šķērsļi ir jāpārvar- tas tev ir jānoskaidro pašai, citādāk var mainīties tavs liktenis. Katrs pārkāpums pieprasa sodu, bet...,- Ēriks nodūra galvu un aizdomājies sāka staigāt pa peļki. Lieki piebilst, ka viņa apavi tagad bija norakstāmi.

-Bet?- es mudināju puisi turpināt un apmierināt manu ziņkāri.

Piepeši puisis vētraini atsāka runāt.- Dievs ir prom, Džuljeta. Vienīgais, ko viņš gan mums, gan neticīgajiem atstāja bija vīzija par tevi, Kali un Apokalipsi.- Viņš ar rokām izbrauca cauri matiem un nopūtās,- Debesīs ir haoss.

Īsu brīdi mani caurstrāvoja izmisums. Nevarēja būt, ka tagad Debesu spēki bija kļuvuši vājāki un dezorientētāki par Tumsu. Es nebiju pārliecināta, vai viena spēšu novērst Apokalipsi. Es sevī neredzēju neko īpašu, lai es kļūtu par Izredzēto. Bija sajūta, ka esmu dziļā akā, kurā redzams pavisam mazs gaismas punktiņš- ceļš uz izeju. Pie tam, bija vēl jātiek galā ar Kali. Sajutu viņu savā galvā un aizmiedzu acis. Raganas klātbutnē es izjutu pastiprinātu spiedienu, nemieru un naidu. Viņas emocijas kļuva par manām, lai kā es tam pretojos.

-Tu teici, ka ir risinājums,- es aizžņaugti ierunājos.

-Jā. Tavā galvā ir viena no spēcīgākajām raganām pasaules vēsturē. Tā nu ir sagadījies, ka tavs spēks var kļūt par viņas spēku vai otrādi. Vai nu jūsu simbioze iznīcinās visu labo vai arī tu varēsi iznīcināt viņu,- Ēriks caur pieri mani uzlūkoja.

-Kā?- Mans jautājums noskanēja sienās un daudzkārtīgi atbalsojās, liekot šim vienam vārdam izklausīties draudīgi un biedējoši. Taču tas nemazināja manu vēlmi ātrāk dzirdēt viņa atbildi. Vārdus, kas pāvērs manas nākotnes rīcību priekškaru.

-Ir kāds, kurš tev varētu palīdzēt šajā grūtajā ceļā. Ercenģeļu princis, viens no septiņiem. Tas, kurš visvairāk līdzinās Dievam. Taču es nezinu vai...- Es vairs nedzirdēju Ērika vārdus. Mani pārņēma neizturamas galvassāpes, kas apņēma mani kā šķietami nebeidzama jūra. Pēkšņi galvassāpes pazuda, bet tā vietā nāca dusmas un visaptverošs, svelošs naids. Manu apziņu kāds rāva atpakaļ, prom no manis pašas. Pirms es vispār sapratu, kas notiek, es tiku iesprostota mazā stūrītī savā galvā, un Kali bija pārņēmusi manu ķermeni un apziņu.

Mans ķermenis piecēlās no kāpnēm, piegāja pie ūdens peļķes, kurā šokēts stāvēja Ēriks un pietupās, lai ar viegliem rokas vilcieniem noglāstītu ūdens virsmu. Es nevēlējos nevienu no šīm darbībām, bet, lai kā pūlējos, es nespēju Kali apstādināt.

-Tu neizsauksi Mikaayilu,- no manas mutes plūda vārdi, kuriem bija īpatnējs, austrumniecisks akcents. Bet paši vārdi bija pilni ļaunas pārliecības.

Ēriks kā sasalis stāvēja peļķes vidū. Viņa acīs šoku nomainīja cieta apņēmība, kā viņš kam gatavotos. Viņa rokas sažņaudzās dūrēs. Es nesapratu, kāpēc viņš nebēg vai nedara ko citu, lai pasargātu mūs abus. Viņš taču redz, kas ar mani notiek. Es vairs nebiju es pati.

Mana kreisā roka roka atradās ūdenī un no tās izšāvās zili baltas dzirksteles, liekot kūpēt ūdenim. Sekundes simtdaļas laikā strāvas trieciens nonāca līdz Ērikam. Viņa ķermenis raustījās no vairāk nekā divsimt divdesmit voltu strāvas. Viņam būtu jābūt uz beigtam uz vietas, taču viņš vēl turējās. Ūdens visapkāt Ērikam arvien dzirksteļoja un kūpēja baltos tvaiku mutuļos.

-Manā vietā nāks citi,- viņš caur zobiem noteica un noslīga uz ceļiem, gatavs pieņemt nāvi no Kali rokas.

Izšķirošajā brīdī es sapratu, ka nevaru viņu zaudēt. Dusmas piepildīja mani kā nevaldāmas liesmas. Uguns nodedzināja būri manā galvā, ļaujot man izlauzties no tā.

Lai gan Kali vēl aizvien valdīja pār manu ķermeni, ar lielu piespiešanos es virzīju savu labo roku sev aiz muguras. Neredzams spēks mēģināja manu roku apstādināt, bet es turējos tam pretī.
Izvilku revolveri un ar neiedomājamām pūlēm, lēni pieliku tā stobru zem zoda.

-Ja mirs Ēriks, miršu... arī... es,- ar milzīgu piepūli izgrūdu vārdus. Sajutu asiņu garšu mutē un savādu tirpoņu izplatāmies vaigā.

Es biju gatava mirt. Varbūt tā pat būtu labāk, jo viss atrisinātos pats no sevis- Kali iestrēgtu starp Debesīm un Zemi un tikai pēc kādiem piecdesmit gadiem atrastu jaunu ķermeni, kurā iemājot. Ēriks papurināja galvu. Viņa acīs bija mēms lūgums, lai es to nedaru.

Rokai trīcot, atvilku gaili. Mans rādītājpirksts atradās uz ieroča mēles, sekundes bija skaitītas. Atliktu tikai noraustīties pirksta muskulim, un mana dzīve būtu tik viegli beigusies.

Strāva pārstāja plūst no maniem pirkstiem, un pretestība atlaida ķermeni. Ar klusu klikšķi gailis atkrita savā vietā, un es nespēkā nolaidu roku gar sāniem. Ēriks nekustīgi gulēja peļķē, likās, ka viņš pat neelpo.

Pēdējiem spēkiem pieslējos kājās un, adrenalīna dzīta pieskrēju pie viņa. Notupos ūdenī un saudzīgi ieliku viņa galvu sev klēpī. Es nejutu aukstumu, man bija vienalga par to, ka manas drēbes ir slapjas, tāpat es nedzirdēju vēja šalkoņu ārpusē. Pieliecu galvu mēģinājumā sadzirdēt Ērika sirdspukstus, taču nesekmīgi. Piespiedu divus pirkstus pie viņa kakla, lai pārbaudītu pulsu, kad ieraudzīju viņa krūtis paceļamies. Ēriks lēnām atvēra acis un mani uzlūkoja.

-Man likās, ka tu esi miris,- nočukstēju, novēlotai asarai noritot pār manu vaigu un rasinot Ērika kreklu.

Viņš iesmējās smieklus no kuriem man burtiski akmens novēlās no sirds.- Es esmu izturīgāks, nekā tu domā.- To sakot, viņš pieslējās sēdus.

Atvieglojuma uzplūdā es viņu cieši apskāvu. Lai gan cietējs bija viņš, es jutu kā mierinot tiek viegli glāstīti mani slapjie mati. Ēriks smaržoja pēc sviluma.

-Tu esi izcīnījusi pirmo uzvaru.- Viņa mierīgajā balsī bija dzirdams smaids, taču, zilajām acīm pievēršoties man, tā ātri kļuva nopietna.- Tā nebūs vienīgā reize, kad ragana pārņems tavu ķermeni, tāpēc mums ir jādodas. Ugh,- Ēriks ar manu palīdzību pieslējās kājās.

-Tādā stāvoklī tev labāk ir doties mājās,- es viņu nomērīju ar kritisku skatienu. Ēriks izskatījās slapjš un apsvilis, taču viņa acīs gailēja savāds mirdzums. Arī man nebūtu iebildumu doties mājās, pārģēbties un sasildīties.

-Es atžirgšu ātri.- Viņš neatlaidās.- Mums ir darbiņš darāms- jāizsauc Erceņģelis.- Ēriks veltīja vēl vienu žilbinošu smaidu.



108 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Džuljeta būs kopā ar dēmoniem un tumsu. To es varu garantēt. emotion
0 0 atbildēt
12 avatars12

Es tikko izlasīju visu no pirmās nodaļas un sapratu, ka neiztikšu ilgi, ja nebūs vēl kāda.

0 0 atbildēt