local-stats-pixel fb-conv-api

Nolādētie #27.20

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noladetie-271/781062

Mēs klusēdami gājām caur nezālēm pilno dārzu. Uzmanīgi apgāju apkārt nātru puduriem, kuri sniedzās gandrīz līdz viduklim un tā vien gaidīja ādu, lai iecirstu savus sīkos, asos matiņus tajā.

- Tev nevajadzēja to redzēt, - Dreiks klusi noteica, nodurdams galvu.- Man vajadzēja zināt.

- Un ko tu no tā ieguvi? Es taču tev jau teicu, ka mana māte ir dzērāja. Viņa nevēlas, lai kāds viņai palīdz! Apmierināji savu ziņkāri? - viņš, pagriezies pret mani, jautāja. Viņa tonis cirta sāpīgi kā nazis, taču viņam bija daudz sāpīgāk nekā man.

Neatbildot viņa jautājumam, turpināju iet, līdz nonācu pie svaigi balti krāsotas vienstāva celtnes. Es zināju, ka prātīgāk šobrīd būtu klusēt, ja vien es nevēlos izsaukt vēl lielākas dusmas. Dreiks savā tagadējā stāvoklī bija spējīgs pacelt roku, tāpēc labāk bija neizaicināt likteni.

Garāža. Dreiks atslēdza slēdzeni, kas saturēja metāla divviru durvis, un atvilka tās vaļā. Skatam pavērās tik zināmās gaiši pelēkās, pleķainās sienas. Nelielās telpas stūrī stāvēja tumši zils matracis ar glīti pārklātu rūtainu segu pāri tam. Vienīgās mēbeles telpā bija sarkankoka skapis, zems, apaļš stikla galdiņš, pāris ļodzīgi krēsli un trīs melni ādas pufi, kuri bija salikti apkārt galdiņam. Pie sienas pa labi bija atsliets spīdīgi melns, dižmanīgs motocikls, kuru Dreiks bija savācis no detaļām.

- Vēl pāris detaļas palikušas, un tad būs gatavs, - Viņš, piefiksējis manu skatienu, ierunājās.

- Nevaru sagaidīt, kad varēsi mani izvizināt, - ilgpilni noteicu. Es zināju, ka motocikls bija trūkstošais elements Dreika tēlam. Varēju iztēloties mūsu abu sajūsmu, kad varēsim ar pilnu ātrumu traukties pa šoseju, vējam pluinot mūsu matus. Es gribēju izjust pilnīgu brīvību, man bija apnicis būt pareizai.

- Es arī ne, - Dreiks uzspieda man ašu skūpstu un pazuda durvīs, kas veda uz nelielu virtuvi ar pāris skapīšiem, mazo divu riņķu plīti un ledusskapi. Ar to arī beidzās līdzība ar virtuvi. Tāpat telpā atradās kolbas, vārāmie trauki un citi ķīmijas instrumenti.

- Tev parasto? - no virtuves caur stikla šķindēšanu atskanēja slāpēts sauciens.

- Jā!

Devos apsēsties uz viena no mīkstajiem pufiem pie galdiņa. Zem mana svara pufs ievaidējās un izlaida gaisu starp bumbiņām un melno ādas pārvalku, liekot man iegrimt dziļāk. Arī es iekšēji novaidējos, vērojot, kā Dreiks nes kaut ko savā rokā un nomet to uz galda. Skatam pavērās neliela paciņa, kurā atradās kokaīns. Blakus paciņai stāvēja caurspīdīgas strēmeles, kuru malas bija iekrāsotas atbilstoši garšai.

Es zināju, ka tas viss bija tik nepareizi, cik nepareizi tas varēja būt, taču es biju spiesta tajā visā iesaistīties. Dreiks nespēja ilgi iztikt bez devas. Paejot kādam laikam, viņš kļuva neciešams un agresīvs vai arī... nekāds. Tā nebija gluži melanholija, viņa sejas izteiksme kļuva trula un neizteiksmīga. Es varēju viņu kratīt un pļaukāt, bet viņam nebūtu nekādas reakcijas. Lai gan tādi truluma brīži bija daudz retāki nekā agresivitātes, tie man atgādināja bezpajumtnieka skatienu, kurš, samierinājies ar savu likteni, lūkojas vienā punktā, to neredzot, jo viņš atrodas kādā citā pasaulē.

Abi šie stāvokļi bija slikti, bet vēl sliktāk bija tas, ka es tik vienkārši pielāgojos viņa dzīvesveidam. Varbūt pie vainas bija tas stulbais mātes sindroms, par kuru biju dzirdējusi - nevēlēšanās pamest Dreiku novārtā, jo es zināju, ka agri vai vēlu bez manis viņš kļūs par sabiedrības pabiru.
Atrunāšana no narkotikām bija nesekmīga. Dreiks jau bija tik dziļi tajā iekšā, ka tikai deva viņam lika justies kā parastam, normālam cilvēkam, un man šo brīžu pietrūka visvairāk. Tikai tad viņš atkal bija mans mīļais Dreiks, tikai tad viņa zilo acu ledus skatiens atsala un kļuva silts. Kad es ierunājos par veidiem, kā var ārstēties no narkomānijas vai atteicos no tā, ko Dreiks piedāvāja, es jutu, kā viņš atsvešinājās katru reizi, kad es viņam sacīju, lai maina dzīvesveidu. Es būtu priecīga, ja mēs vismaz strīdētos, jo tad caur emocijām es noprastu, ka viņam nav vienalga, bet visvairāk sāpināja tas, ka viņš neteica it neko un pēc tam kļuva nerunīgs. Dreiks tikai klausījās manā morālē un saldēja mani ar savu ledaino skatienu, kas mēmi klusēja tāpat kā viņa mute.

Dreiks pirms darbošanās nebēdnīgi pasmaidīja. Noriju kaklā iestrēgušo kunkuli, zinādama, kas notiks tālāk. Viņš paņēma pelēku ietvaru, kur glīti stāvēja satītas cigaretes. No vāka kabatiņas puisis izvilka žileti un sāka smalcināt paprāvo balto kaudzīti, pārvēršot to par smalku pūderi un sadalot to četrās vienādās līnijās. Dreiks, pabeidzot darboties, pasniedza man šauru salmiņu.

Papurināju galvu. - Tu pirmais.

Divreiz viņam tas nebija jāsaka. Dreiks pielika salmiņu pie nāss, ar pirkstu aizspiezdams otru, un ievilka gaisu. Viena līnija no četrām pazuda. Atkārtojot tās pašas darbības, palika tikai puse. Dreiks pasniedza man salmiņu un, berzēdams degunu, atlaidās pufā.

Mirkli svārstīju rokā pārāk vieglo priekšmetu, mēģinot sevi noskaņot, melojot pašai sev. Nav nekā pareiza vai nepareiza, esam tikai mēs abi - viens vesels.

Pieliku salmiņu pie deguna un ievilku. Baltais pūderis svilināja manu degunu un atstāja tajā kņudinošu sliedi. Pēc brīža uz galda vairs nepalika nekas. Mana iznīcība un reizē laime tagad atradās manī.

Dreiks pasniedza man caurspīdīgo papīrīti, pats otru iesviezdams mutē. Viņa pasniegtā roka dubultojās, trīskāršojās un viļņojās.

- Nē, - es izdvesu. Likās, ka mana mēle bija pielipusi pie aukslējām.

Vairāki Dreiki ar pussekundes intervālu paraustīja plecus. Es nevarēju pieļaut, ka brīdī, kad es tik daudz ziedoju, viņa acis no siltām atkal pārvēršas par ledusaukstām, tāpēc atvēru viņa silto plaukstu un izvilku no tās papīrīti. Šīs darbības prasīja no manis lielas koncentrēšanās spējas, jo man vajadzēja saprast, kura Dreika plauksta bija īstā. Noplēsu pusi un paliku to zem mēles, papīrītis momentā izkusa. Mmm, zemenes.

********

- Sniegs! - es iesaucos un kā mazs bērns sāku skriet pa aizaugušo dārzu un ķert no gaisa krītošās pūkas. Tas izkusa uz manām atkailinātajām rokām, atstādams aiz sevis patīkamu vēsumu. Kāda vientuļa, liela sniegpārsla iekrita manā plaukstā, un es smalkākajās detaļās ieraudzīju tās kristālisko struktūru - tas bija vienreizējs, dabas veidots mākslas darbs.

Kad atrāvu skatienu no plaukstas, dārzā viss bija kļuvis balts. Sniega sega bija noslēpusi visu neglīto un padarījusi apkārtni skaistāku.

- Vai tu to redzi? - dedzīgi vaicāju Dreikam, kurš stāvēja atspiedies pret nokaltušu ābeli. Sniegpārslas bija ieķērušās pat viņa melnajos matos. - To skaistumu!

- Es redzu kaut ko citu, vēl skaistāku, - viņš aizsmakušā balsī noteica un lēni kā pantera, kura ieraudzījusi medījumu, tuvojās. Viņa skatiens no ledus bija kļuvis par verdošu, zilu lavu, no kura likās, arī es biju tapusi par ko karstu un kūstošu. Negaidot puisis pacēla mani rokās un nesa atpakaļ uz garāžu. Neskatīdamies uz ceļu, viņš pievilka mani sev ciešāk klāt un noskūpstīja. Atbildot Dreika skūpstam, kas bija tik alkains, ka mums abiem sāka pietrūkt elpas, ar pirkstiem izbraucu cauri viņa mitrajiem matiem, nevēlēdamās, lai viņš mani kādreiz atlaiž.

- Viens vesels, - viņš ar karstu dvašu nočukstēja, nolikdams mani uz kājām un aizvilkdams aiz sevis garāžas durvis.

Laukā lija, un lietus, klusi pakšķēdams uz augu lapām, veldzēja zemi.



98 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000