local-stats-pixel

Nolādētie #27.11

 113  0

Atlanta, Džordžija, 2009. gads

Mīļā dienasgrāmata! Šonakt man bija sapnis, ka ir uzsnidzis sniegs, un sniega sega ir pārklājusi visu pilsētu. Ne jau kaut kāds nebūt slapjš sniegs, bet tiešām skaistas sniegpārslas ir noklājušas ietves, mašīnas un krājas koku zaros. Taču pamostoties un paskatoties pa logu mani pārņēma vilšanās sajūta- ārā ir 23 grādi pēc Celsija, un ietves ir tumšas no lietus. Pat spīdošā ziemeļbriežu un Ziemassvētku vecīšu grupa zālienā starp zilajām lampiņām rotātajiem kokiem pie mājas izskatījās nevietā. Es tiešām būtu naiva muļķe, ja cerētu, ka Atlantā kādreiz uzsnigtu sniegs.
Gadu no gada es sagaidīju Ziemassvētkus Atlantā, taču pagājušo gadu mēs aizbraucām tos svinēt uz nelielo mājiņu Redleikā, Kanādā. Varbūt tikai man tā šķiet, bet no gaisa krītošajām sniegpārsliņām, kuras pārklāj īslaicīgajā miegā visu dzīvo, piemīt kaut kas maģisks. Pietiek tikai palūkoties kā krāsainās lampiņas atspīd sniegā, ieklausīties klusumā, kas ir tik dziļš, ka var pat dzirdēt kā kāds, sniegam gurkstot, atstāj vienmērīgu pēdu rakstu, un mierpilnā svētku sajūta ir jau klāt. Žēl, ka šogad nevaram uz turieni aizbraukt, jo tētim ir darba pilnas rokas.
Varbūt man radīsies kādas idejas, kā atgriezt šo sajūtu, taču pagaidām man tādu nav.
Centīšos negrimt skumīgā nostaļģijā par pērno gadu, skatoties Ziemassvētku filmas, bet tomēr fokusēšos uz nākamo. Katra cilvēka pagātne jau ir uzrakstīta, toties nākotni mēs varam veidot paši. Labi, eju taisīt tēju.

Pēc brokastīm palīdzēju mammai uztaisīt Ziemassvētku pudiņu un trīs veidu salātus. Vietas mazajā virtuvītē bija gaužām maz, jo uz galda stāvēja divi lielie šķīvji ar broileriem.

-Vai vēl kaut ko varu izdarīt?- jautāju mammai, liekot pagatavoto ledusskapī.

Mamma noslaucīja taukainos pirkstus priekšautā un mīļi pasmaidīja. -Nē, saulīt. Pa to laiku, kamēr cepsies vista, sataisīšu gaļas un siera uzkodas.

-Nu labi.- Paķēru kabatā vibrējošo telefonu un paskatījos uz ekrānu. Dreiks.

-Jā?- priekpilni atbildēju. No Dreika zvana man vēderā kaut kas patīkami iekņudējās.

-Sveika! Pēc divdesmit minūtēm satiekamies Centrālparkā uz stūra pie tirdziņa?- Dreika balss, kā parasti bija nebēdnīga.

-Jā, protams,- atbildēju un noliku klausuli.

Mamma aizgriezās no plīts un, turot rokā pannas lāpstiņu vaicāja,- Kas zvanīja?

-Dreiks,- klusi atbildēju, mēģinot aši prātā izdomāt, ko vilkt. Viņš jau atkal man piezvanīja pēdējā mirklī.

-Uzaicini viņu pie mums uz vakariņām!- mamma iesaucās, kad es šāvos augšup pa kāpnēm uz istabu.


********


Pēc piecpadsmit minūtēm biju nonākusi pie Centrālparka. Vieta, kura kaut nedaudz varētu radīt svētku sajūtu, bija tieši tirdziņš. Mazās, viegli uzslejamās, brūnās būdiņas bija rotātas ar baltām un krāsainām lampiņu virtenēm. Cilvēku šeit bija ka biezs, un no rokas rokā gāja piparkūkas, paštaisīta vīna pudeles, sveces, eglīšu rotājumi un pēdējā brīdī iegādātas dāvanas.

Ejot cauri cilvēku pūlim, vēlreiz pārliecinājos, vai mana laicīgi iegādātās dāvanas kastīte droši stāv džinsu aizmugurējā kabatā, un atviegloti uzelpoju.

Un tur jau viņš stāvēja. Laiski atspiedies pie pēdējās būdiņas un kūpinādams cigareti. No izbailēm spēji apstājos, kad puisim garām pagāja policisti. Viens ašs skatiens, kas jau drīz tika novērsts.

Kaut kas Dreika uzvedībā, nepiespiestā aura ap viņu cilvēkiem radīja iluzoru efektu, ka Dreiks ir pilngadīgs. Kā viņš to spēja panākt? Varbūt vainīga bija ādas jaka, nekārtīgie melnie mati un izaicinošais skatiens, kas radīja rokera koptēlu? Es tiešām nezināju.

Atviegloti uzelpojusi, devos pie viņa. Kad mūsu skatieni sastāpās, Dreiks negāja man pretī, bet palika stāvot uz vietas. Viņa lūpas bija savilktas vieglā, aicinošā smaidā, bet no pieliektās galvas vīdošais zilo acu lāzeru skatiens lika man vēderā iedegties savādai liesmai.

-Sveiks,- es klusi noteicu un jutu, kā manos vaigos izplatās karstums.

-Sveika,- Viņš plati pasmaidīja un mani noskūpstīja gandrīz vai rupji ielauzdamies ar mēli manā mutē. Tāds pēkšņs dedzīgums man likās svešāds. Mirkli atbildēju skūpstam un tad viņu maigi un piesardzīgi atgrūdu.

-Kas tev lēcies?- iesmējos.

-Man? Man viss ir kārtībā!- viņš viegli pasmējās un, pāceļot mani, pāris reizes apgrieza ap savu asi.

Kad viņš nolika mani atpakaļ uz zemes, uz mirkli zaudēju līdzsvaru, taču viņa rokas zem manas plānās jakas noturēja mani. Šādi stāvot un atbalstoties pret viņa krūtīm, mani pārņēma mulsums un apbrīna. Es jutos trausla un bezpalīdzīga viņa rokās, jo kaut kādā veidā viņam bija vara pār mani. Par spīti visām trakulībām, kurām tieši Dreiks bija iniciators, es biju priecīga justies brīva, lai gan tajos brīžos mani nepameta sīkā sirdsapziņas balstiņa, kura vēlējās mani atturēt no visa jaunā. Taču es neklausījos, jo biju noreibusi.

-Man priekš tevis kaut kas ir,- Dreiks noteica, izvelkot no jakas kabatas mazu baltu kastīti un pasniedzot to man.

Atvēru to vaļā un ieraudzīju smalku sudraba ķēdīti, kurā kārājās divi viens ar otru savīti "J" un "D" burti. Savienojuma vietas bija smalki izstrādātas un atgādināja vijīgu augu motīvu. Džuljeta un Dreiks.

-Tagad daļiņa no manis būs ar tevi. Mēs vienmēr būsim kopā,- Dreiks nopietni noteica, atglaužot manus matus no kakla un aplikdams ķēdīti.

Atplauku smaidā. Svētku sajūta bija pie manis atgriezusies. Es ignorēju mazo balstiņu, kas prātoja par to, ka rotaslieta bija vērta vienu trešdaļu no Dreika algas, ko viņš nopelnīja ēstuvē.

-Arī man kaut kas ir priekš tevis.- Pasniedzos pēc baltās kastītes un pasniedzu to viņam.

Abi sasmējāmies par sakritību- abas mūsu kastītes bija baltas.

-Tas laikam par kaut ko liecina, vai ne?- Dreiks piemiedza ar aci.- O, paldies par austiņām! Manējās tieši tikko saplīsa.-Es zināju, ka austiņām ir īss mūžs un, ņemot vērā, cik bieži Dreiks klausās mūziku, drīz vien būtu nepieciešamaa jaunas. Arī mp3 austiņas bija baltas.

-Balti Ziemassvētki,- es aizkustināta nočukstēju, ieraudzīdama zīmes, kurām citādāk nebija iespējas izpausties.

-Vai vēlies patiešām baltus Ziemassvētkus?- Dreiks ievaicājās. Nesagaidījis no manis atbildi, viņš parāva mani aiz rokas.- Nāc!

Pēc skrējiena apstājamies pie mājas, kas drīzāk līdzinājās graustam, nekā mājai. No koka fasādes lobījās nost krāsa, kuru ar grūtībām varēja nosaukt par zaļu. Arī kādreizējie taisnie dēļi tagad bija no mitruma ieliekušies. Jumts šķita nedabīgi iesvēries otrajā stāvā, un likās, tūlīt, tūlīt iegrūs. Māja īpaši neizcēlās starp pārējām, kas atradās Šervudas meža apkārtnē- tās visas bija necilas.

Es zināju, ka Dreiks šeit dzīvo, taču šīs vietas nolemtība un drūmums katru reizi mani pārsteidza no jauna.

Nočīkstēja sarūsējušie dzelzs vārtiņi, un es negribīgi sekoju Dreikam. No mājas atskanēja nesakarīgi kliedzieni un plīstoša stikla troksnis.

-Vai tu pagaidīsi ārpusē?- Dreiks jautāja, kāpdams augšup pa pussagruvušajiem pakāpieniem, kuri veda uz durvīm.

-Nē,- iecirtīgi atbildēju. Mani pārņēma pēkšņa ziņkāre par trokšņa cēloni. Dreiks nopūtās un atvēra vecās dubultās koka durvis. Man sejā iecirtās spēcīga alkohola dvinga, cigarešu smārds un puvuma smaka. Mans kuņģis konvulsīvi noraustījās pirms es paspēju aizturēt elpu. Pat pustumsā es redzēju, ka gaitenī uz grīdas mētājās dažnedažādākie atkritumi, izplatīdami neciešamo smaku.

-Dēls, kur ir pudele?-čerkstošā balsī vaicāja sieviete netīros rītasvārkos. Viņas taukainajos blondajos matos, kas krita abpus viņas sejai vīdēja ataugušas, tumšas matu saknes. Seja, kuru agrāk varēja nosaukt par skaistu, tagad bija sarkana un pietūkusi no dzeršanas.

Dreiks pazuda virtuvē pamezdams mani vienu ar dzērāju. Sieviete nofokusēja savu miglaino skatienu uz mani un paspēra dažus grīļīgus soļus uz priekšu.

-Kas tu esi? Dreika padauza?- Viņa ar riebumu izspļāva vārdus.

Satriekta stāvēju un nekustējos. Es nespēju izdvest ne vārda, jo tas nozīmētu ieelpot, tāpēc sakniebu lūpas un papurināju galvu.

-Agri vai vēlu viņš tevi pievils un sagandēs tavu dzīvi. Viņš nav nekāds zelta gabaliņš. Es jau to nu zinu,- viņa rūgti noteica.

Dreiks parādījās gaitenī un iegrūda viņai rokās pudeli ar brūnu šķidrumu, liekot sievietei pastreipuļot pāris soļus atpakaļ. Neko viņai nepateikdams, viņš pagriezās pret mani. Dreika žoklis dusmās bija saspringts tikpat stipri, cik kreisā roka bija savilkta dūrē, bet zilās acis bija kļuvušas nepielūdzami saltas.
-Ejam,- Dreiks cieti noteica, virzīdams mani uz durvīm.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Nelieto vārdu savienojumu "priekš tevis" vai "priekš manis", tas ir stilistiski nepareizi
 0  0 atbildēt