local-stats-pixel fb-conv-api

Nolādētie. #17

226 0

Džuljeta

Šī diena sākās tāpat kā citas. Parasti. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šī ir priekšpēdējā skolas diena. Tad sāksies vasaras brīvlaiks. Vasaras tuvošanās nespēja izgaisināt manu drūmo noskaņojumu pēc kārtējiem murgiem un negulētās nakts.

Izdzēru kafiju ar cukuru, atvēru ledusskapi, lai atrastu ko garšīgu un tikpat ātri to aizvēru. Pilns ar ēdienu, bet es neko nevēlējos. Mana labākā draudzene un dzīvokļa biedrene Keita vienmēr parūpējas par ēdienu, jo es esot „pārāk aizņemta ar savas iekšējās pasaules sakārtošanu”, lai pat aizietu uz veikalu. Izņēmu cigareti no „Chesterfield” paciņas un izgāju uz balkona. Skatam pavērās Ņūorleānas koloniālā stila mājas, būvētas tuvu viena otrai. Lejā bija manāma rosība- cilvēki steidzās savās gaitās. Vēl bija pārāk agrs, lai dzirdētu ierastos ielu muzikantus.

Aizdedzināju cigareti, ievilku pirmo dūmu un aizvēru acis. Vēl viena nagla zārkā. Vismaz rodas sajūta, ka cigarete mani nomierina. Es sāku smēķēt pēc tēva nāves. Mani vēl aizvien vajā pagātnes rēgi, tāpēc es neatmetu. Nodzēsu cigareti un domās izteicu cerību, ka šī beidzot būs tā diena kad kaut kas mainīsies.

Žāvājoties atvēru skapi un izvilku no turienes džinsus ar augsto jostasvietu un purpura krāsas šifona blūzi. Priekš pirmajām drēbēm, kas pagadījās, neslikts trāpījums. Ātri apģērbos un ielūkojos spogulī, lai uzkrāsotos. Ar kosmētiku noslēpu noguruma pēdas, taču mentālo nogurumu nenoslēpsi. Atslābināju plecus un veltīju sev neīstu smaidu. Pirms došanās prom, ātri izbraucu ar ķemmi caur matiem un ielūkojos Keitas istabā.

-Labrīt! Šodien neiesi uz lekcijām?

Keita sagumusi sēdēja pie datora un tad pagriezās:

-Nē, Džī, man ir jāapkopo dati par to socionikas aptauju. Tas viss izrādījās sarežģītāk, nekā domāju. Visu nakti neesmu gulējusi,- viņa man veltīja iešķību smaidu.

-Visu?- Pārsteigta noprasīju. Jau atkal Keita visu dara pēdējā mirklī.

-Jā,- sekoja nopūta.

- Nu labi, tad netraucēšu,- noskūpstīju draudzeni un devos ārā.

-Neaizmirsti, ka mēs šodien ejam uz klubu!- Viņa nobļāva.

-Jā!- Atsaucos.

••••••••••••••••••

Lūkojos ārā pa logu, prasmīgi virpinot pirkstos pildspalvu. Kampusa milzīgajā iekšpagalmā atpūtās tie, kuriem bija brīvs laiks. Visi likās priecīgi un bezrūpīgi, jo tas laiks, kad katrā brīvajā brīdī bija jāurbjas pierakstos, lai gatavotos sesijai, nevis, lai atpūstos, ir pagājis. Nopūtos. Žēl, ka man nevar pielipt viņu noskaņojums.

Misters Brauns monotonā balsī turpināja stāstīt par nākamā gada plāniem. Šodien lekcijas īpaši viena no otras neatšķīrās- tajās stāstīja par nākamo gadu, rādīja video rullīšus vai arī pildījām atjautības uzdevumus.

Apkārt valdīja apspriešanās un čukstēšana brīžos, kad pasniedzēji likās aizņemti vai vienkārši ignorēja troksni. Tika apspriesti plāni par gaidāmo brīvlaiku. Sagumu krēslā. Bez Keitas blakus man bija tik garlaicīgi.

-Ei, Džuljet!- Pret manu galvu atsitās papīra bumbiņa. Aizkaitināta to pacēlu un atvēru.

„Hey! Nākamajā piektdienā būs pirts. Nāksi? :) Ēriks.”

Atbildēju- „Jā :)”

Pagriezos un meklēju Ēriku. Viņš sēdēja pašā augšējā tribīnē un žestikulēja, atvainodamies par bumbiņas trāpījumu. Pasmaidīju. Ar viņu nekad nav garlaicīgi. Nomērķēju un aizmetu bumbiņu tieši viņam rokās. Ēriks atzinīgi pamāja, atvēra bumbiņu un veltīja man platu smaidu, kuram nebija iespējams neatbildēt.

Jau drīz noskanēja pusdienu zvans. Jau grasījos iziet ārā pa durvīm, kad Ēriks mani saķēra lāča apskāvienā. Vienā mirklī man no plaušām biji izsists viss gaiss.

-Sveika!- Viņš noteica, smaidīdams kā maijsaulīte.

-Sveiks,- nosēcu. Pēc brīža viņš palaida mani vaļā un es, smaidot atviegloti ieelpoju.

-Tu šodien izskatījies tāda noskumusi un domīga,- Ēriks mani uzmanīgi nopētīja.

-Tas tāpēc, ka man blakus nav mūžīgi smaidīgās un optimistiskās Keitas, kuras ēnā es slēpjos,- klusām noteicu, lūkojoties tālumā.

-Beidz. Tu sevi neredzi skaidri. Tu esi brīnišķīga un skaista. Tev tikai ir jātiek tam pāri.

Pārsteigta uzlūkoju Ēriku. Uz mirkli viņa vārdi likās pilnīgi nevietā. Tad pēkšņi sadusmojos,- Kā? Ja mana miesīgā māte ir no manis atteikusies?

-Viņai tagad ir sava dzīve, tev ir savējā. Tu esi pārvākusies uz ballīšu pilsētu un tev apkārt ir lieliski draugi. Ir laiks dzīvot tagadnē un ar skatu nākotnē. Pietiek sevi vainot, Džī,- viņš noteica, mīļi smaidīdams un mani piekļaudams sev klāt.

-Paldies tev,- uzspiedu Ērikam buču uz vaiga un apskāvu. Šādi atbalsta brīži liek manā sirdī ielīt siltumam un atkal sajusties dzīvai.

-Ejam uz ēdnīcu, citādāk būs mūžību jāstāv rindā, -viņš vienkārši noteica.

•••••••••••••••••••••

Ēriks jau atkal paskatījās ar to „tu atkal neko neēd” skatienu, tāpēc es pie sautējuma paņēmu arī karbonādi. Izgājām uz terases un apsēdāmies pie galda, kur sēdēja daļa no mūsu kursa. Runājām par to, kādu alkoholu un ēdienu ņemt uz pirti un, kurš parūpēsies par mūziku. Apspriedām, vai ņemt līdzi draugus ārpus universitātes un visi izlēmām, ka jā. Tā, lai jautrāk. Sev nosolījos, ka šo pasākumu tiešām centīšos izbaudīt.

Knibinājos ap vistas karbonādi, kad izdzirdēju divu, attāli sēdošu meiteņu sarunu par iespējamajiem vasaras romāniem. Ella atsvieda matus no pleca un teica:

-Ceru, ka man nepaslīdēs kāja ar puišiem, kā tas notika Džuljetai,- viņa uzmeta man ašu un iedomīgu skatienu.

Man ne tikai paslīdēja kāja. Es arī iekritu bezdibenī no kura tikai tagad sāku rāpties ārā. Viņai nebija nekādu tiesību kaut ko komentēt par manu pagātni. Asinis kūsāja manās dzīslās. Kuce! Es gribēju viņu uzvārīt dzīvu, bet tā vietā cukursaldā balsī noteicu:

-Ella dārgā, neuztraucies, arī tev kādreiz noteikti paslīdēs kāja.

Viņa iesmējās savos spalgajos smieklos un papurināja blondās šķipsnas.

-Ne tā, kā tev.

Sakniebusi lūpas nolūkojos, kā viņa iedzer apelsīnu sulu. Pēkšņi viņa iekliedzās un izmeta glāzi no rokām. Tā sašķīda pret terases grīdas segumu. Ella aizrijās un sāka māt ar rokām un dzisināt muti.

-Es apdedzinājos!- Viņa nošļupstēja.

Visi saskrēja ap Ellu. Sākās haoss. Viņa kļuva sarkana un izskatījās pēc jaunas šķirnes tomāta. Viņas draudzenes spiedza. Galu galā dežurējošais un visa Ellas svīta aizveda viņu pie medmāsas.

Pēc brīža viss bija noklusis. Apmierināta atspiedos krēslā. Sajutu siltos saules starus un vieglu vēju purinām manus matus. Pēkšņi man parādījās apetīte un ļoti īsā laikā apēdu visu, kas bija uz šķīvja. Atspiedusies pret terases margām, šūpojos uz krēsla kājām.

-Es taču teicu, ka gaļa maina cilvēka skatījumu uz dzīvi. Tu pēkšņi paliki dzīvīgāka un laimīgāka, -Ēriks smīnēdams noteica.

-Tiešām,- nepiespiesti noteicu.- Es tikai uzjautrinos par to, kas notika ar Ellu,- manus vārdus pavadīja kaķisks smaids.

-Viņas apelsīnu sula vienkārši uzvārījās tā, it kā kāds tur būtu ielicis spirāli, kas, protams, ir neiespējami,- viņš ar īkšķi berzēja zodu un tad pārmetoši mani uzlūkoja.

-Es saprotu, ka jūs ar Ellu vienmēr esat bijušas ienaidnieces, bet vai tiešām tā būtu jāpriecājas par cita cilvēka nelaimi? Tu neesi izrādījusi ne kripatiņas iejūtības.

Pārtraucu šūpoties un ar būkšķi nogāzos uz visām četrām krēsla kājām.

-Visus šos gadus es esmu izrādījusi iejūtību viņas aprobežotībai un klausījusies viņas apvainojumos. Viņa to bija pelnījusi,- atcirtu. Neapmierināta klabināju nagus pret galdu un daudznozīmīgi uzlūkoju Ēriku,- Ella pie tam izmanto lētu manipulāciju, lai iežēlinātu cilvēkus.

Ēriks sarauca uzacis

-Tāda sajūta, ka tu pēkšņi esi kļuvusi par citu cilvēku, Džuljeta,- kad Ēriks mani uzrunā pilnā vārdā, tad runa ir par ko nopietnu.

Aizkaitināta nopūtos:

-Varbūt vēl pateiksi, ka es ar skatienu kaut kādā mistiskā veidā uzvārīju sulu viņas glāzē?- Izaicinoši noprasīju.

„Nē, mēs to izdarījām”- manā galvā ieskanējās kāda balss. Tā nebija zemapziņas pamācošā balss. Tā bija sievietes balss. Šokā iepletu acis un, kā meklēdama atbalstu palūkojos uz Ēriku. Viņš, sakrustojis rokas, lūkojās uz mani.

-Ko?- pārsteigta iesaucos.

Balss galvā tiešām nebija manējā. Pēkšņi apjautu, ka kāds vadīja manu ķermeni, jo es tik pretīgi neuzvestos. Apjauta bija smacējoša. Šī, man nezināmā, balss galvā gribēja, lai tā sula uzvārītos. Es neko tādu nebiju spējīga īstenot. Sāku izjust līdzjūtību pret Ellu.

-Es neko neesmu teicis,- Ēriks pārsteigts noteica.

Es kā bulta uzšāvos kājās.

-Tev taisnība, Ērik. Es uzvedos kā maita.

Nobučoju viņu uz galvvidus, sabužināju viņa blondos matus un metos lejā pa terases kāpnēm uz mašīnu. Bija palikušas vēl divas lekcijas, taču pēc notikušā man tas likās mazsvarīgi.

-Džī, pagaidi!- Aizmugurē noskanēja Ērika balss.



226 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Turpini!
1 0 atbildēt
Man ir ļoti liels prieks , ka Tu tomēr publicēji šo stāstu mīļā .😘 Noteikti turpini, ar nepacietību gaidīšu nākamās daļas, kaut kad es jau esmu lasījusi uz priekšu, jo man taču ir privilēğijas, vaine? 😅 Turpini, meklēsim Tavu motivāciju.😎😎😘
0 0 atbildēt

Ņūorleāna neaprobežojas tikai ar franču kvartālu. Dārzu rajonā ir lielas savrupmājas, kur noteikti atradīsies kāda pirts un baseins.emotion

Paldies par norādi. Par sesijām, protams, es zinu, taču nelikās tik svarīgi to pieminēt. emotion

0 0 atbildēt

sveika emotion

izlasīju pirmo nodaļu ar interesi, stāstu noteikti palasīšu tālāk.

BET es redzu, ka tev jūk tagadne un pagātne. Vienu brīdi tu raksti "paņēmu, biju, noliku", citā "paņemu, nolieku". Mazliet piedomā, kuru laiku īsti rakstīt, bet pārsvarā redzama pagātne.

Vel viens par to pirti. Amerikāņiem pirtis ir ļoti reta parādībā, un tad tā parasti ir sauna. Varbūt labāk lai viņi dodās tusēt uz kāda dārzu pie baseina? Izklausītos reālāk emotion

sākumā viņa noskūpsta Keitu, liekot domāt, ka galvenā varone varētu būt homoseksuāla sieviete, bet vēlāk uzrodas Ēriks, kura esamība sākumā nav skaidra, bet vēlāk var noprast, ka abi ir pāris, bet joprojām nav skaidrs.

Ar gramatiku nekas acīs nepaspīdēja, tāpēc pieļauju, ka tur viss kārtībā. Stāsts ir interesants, vismaz pagaidām. Arī Kimberli teicu, lai, rakstot aprakstus, pajautā sev pašai, vai tas ir nozīmīgi stāstā? Jo bieži vien var noplūst. Tev bija tāda sajūta, ka tūlīt ieslīgsi skaidrojumā, bet tad veiksmīgi tiki galā.

Ja šis ir tavs pirmais stāsts, cepuri nost. Mans bija tāds, ka kauns atzīt par stāstu emotion ielūkošos citās nodaļās mazliet vēlāk, un tad varbūt man arī būs ko teikt emotion

0 0 atbildēt