Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
74

1.nodaļa

Papēžiem klaudzot ritmiskā simfonijā, ar nolasāmu gandarījumu sejas grimasē, pārvietojos pār betonēto, asins traipu klāto zemi. Es biju no tām, kas dievināja dārgu kurpju klaboņu ik uz soļa, pat ja bija jāpārvietojas pa tik pretīgām alejām. Un manas lakādas Prada kurpes šķita kā visa papildinājums. Tās bija asins sārtā krāsā, kas nebūt nesaplūda ar tiem piekaltušajiem traipiem zem manām kājām.

Man apkārt bija viena vienīga pelēka aina – sienas, kas agrāk bija sniegbaltas, noklāja putekļi, asins traipu paliekas un zoļu atstātie nospiedumi gan uz sienām, gan uz grīdām.

Mana plaukstas virspuse, kuru nosedza krēmkrāsas cimdiņš, pavirši pārslīga pār dzelzs restēm, kas atradās abpus manis. Paraugoties uz cimdu virsmu, secināju, ka kāds tika dauzīts pret restēm, ko gan nebiju ļāvusi.

- Čārlzs! - piesmakušā balsī uzrunāju savu padoto, - Pielūko, lai pret restēm neviens netiktu sists! -ikdienišķā balsī sacīju un īsi uzsmaidīju, kaut zināju, ka neviens to neredzēs. Nevienam nebija ļaut uzlūkot mani, tā būtu kā dāvana – ieraudzīt šajā tumšajā bedrē kādu gaismas staru.

- Jā, jaunkundze! - atskanēja klusa atbalss.

Mēs abi apstājāmies pie vistālākā notiesātā būrīša. Bija jauki visu ceļu minēt, kas gan ir jaunais tā iemītnieks. Pusmūža vīrietis. Jauna meitene. Bet varbūt tomēr mazs bērns.

Ielūkojos kambarī. Kāds brīnums – kārtējais puisis.

- Ko tad tu noziedzies? - mana balss bija ledaini auksta, tajā paudās izsmiekls. Šis jautājums bija lieks, jo atbildi es zināju. Tā vienmēr bija tā pati. Bija tikai viens vienīgs iemesls, kāpēc viņi nāca un gāja. Nauda.

Puiša stāvs, kas visu laiku bija notupies manā priekšā ar muguru pret mani, strauji piecēlās un pavērsās skatam uz mani. Viņa izmisušās, zilās acis raudzījās manī. Pārbijies viņš bija no matu galiņiem līdz papēžiem, kā jau visi. Man bija tikai pāris vārdi, ko viņam teikt, bet tie viņu nemierinātu. Pēc diviem mēnešiem tu nonāksi kautuvē un tevi bez sirdsapziņas pārmetumiem nošaus.

- Jūs solījāt divus gadus! Divus gadus, kuru laikā es spētu atdot jums aizņemto naudu, bet ! - šo vārdu viņš izkliedza, - Jūs man devāt divus mēnešus! Un vēl tu uzdrošinies man jautāt, ko es esmu noziedzies? Es aizņēmos naudu no tava tēva, par ko mani nošaus kā lopu! Ar ko gan mani šaus – bisi? - neviens mana darba laikā nebija uzdrošinājies atvērt muti, kur nu vēl kliegt. Bet es zināju, ka viņam ir taisnība, tāpēc pat necentos pacelt roku, kas būtu kā mājiens Čārlzam iedunkāt jauniņo. Manā sejā tikai atkārtoti parādījās mazs smīns.

- Pareizi! - diplomātiskā balsī ierunājos, - Bet tev ar diviem gadiem būtu par maz, lai atrastu to naudu, ko atdot! - es uzlūkoju Čārlzu, - Kā viņu sauc? - novicinot ar novilkto cimdu, vaicāju.

- Viljams, jaunkundze, - vīrietis nekavējoties atbildēja un ar žēlumu acīs uzlūkoja puisi. Bija tik acīm redzami, ka viņš necieta šo darbu, bet viņš zināja pārāk daudz, lai tiktu laists vaļā. Vismaz dzīvs.

- Viljams, tu saki, ja?

Neviens bez manis un tēva nezināja, ka es spēju palaist brīvībā ik vienu, kas divu mēnešu laikā piesola visu, kas viņam ir, lai tikai tiktu brīvībā. Bet māte man bija mācījusi, ka uzticēties plikadīdai nevar, tāpat kā viņi mums. Tieši tādēļ biju pavēlējusi Čārlzam un Mikam izskaidrot salašņām, ka ar mani runāt nav jēga. Vienīgais, ko viņi varēja savā labā darīt – klusēt. Tāpēc tā bija kā spēle man, klausīties jaunpienācējos, viņu lūgšanās, kas izskanēja, kad tie domāja, ka ir pa visam vieni visā tumšajā alejā. Bet tā nekad nenotika. Vienmēr bija kāds, kas uzraudzīja ik katru viņu darbību.

Bet šķiet, ka šis jauneklis būs ziņojumu laidis gar ausīm.

- Ko tad tev mans vārds dos? - pēkšņi puiša balsī bija jaušams tas pats izsmiekls, kas bija saklausāms manā. Manas acis nedaudz iepletās, interese auga augumā, tāpēc piegāju pie restēm tuvāk, kā to būtu darījusi parasti, un cieši uzlūkoju plukatu. Viņam bija gaiši mati, gaiši brūni vai pat blondi, ko gan nevarēja atšķirt, viņa netīrības dēļ. Viņš viss bija klāts gružiem, dubļiem, smiltīm un arī savām asinīm. Viņa rokas lēnām uzgūlās uz restēm, apvijot abu roku pirkstus ap tām. Viņš bija bezkaunīgs. Viljams ar tik pat neviltotu interesi lūkojās man pretī, atklājot to, kas vienīgais bija nevainojami tīrs. Viņa acis. Debesu zilā krāsā, kas nešķita īstas.

- Ar tavu vārdu man labāk padosies spīdzināšana, - viņam neizdevās mani samulsināt, ja tāds bija viņa mērķis. Vismaz ne tādā veidā, kādā viņš varēja to izdarīt. Mana balss gluži pretēji kļuva vēl augstprātīgāka.

Es jau vēlējos doties prom, novēršot skatienu no jaunekļa un pagriežot vienu sānu pret viņu, kad Viljams no jauna ierunājās.

- Un kāpēc ne uzreiz?

- Ko uzreiz?

- Kāpēc mani uzreiz nenošaut. Kāpēc gaidīt divus mēnešus?

- Divu mēnešu laikā tev tiek dota iespēja piesolīt visu, ko spēj dot. Ja tas man šķitīs gana labs piedāvājums, tiksi apbrīvots. Un otrs – šo divu mēnešu laikā gaidāmi pienācēji, kuriem gaidāms liktenis gluži kā tev! Ja vēlies zināt, tad vakar uz kautuvi aizveda 15 dažāda vecuma pamuļķus. Tāpēc es šaubos, ka tu man spēsi piesolīt kaut ko, ko man vajadzētu, - ar nicinājumu uzlūkoju zelli.

- Bet mēs taču nedrīkstam ar tevi runāt!

- Tāpēc aizver muti pirms tava galva nav atsitusies pret šīm jaukajām dzelzs restēm, kas tā vien ilgojas pēc jauna belziena! - asi noteicu un uzgriezu puisim muguru. Papēžiem atkal klaudzot, es jauno gūstekni atstāju vienu un izgāju saules gaismā.

* * *

Ieejot savā istabā, mani pārņēma rožlapiņu smarža, ko tik ļoti dievināju. Pieejot pie apaļā galdiņa, kas atradās manas istabas centrā, ieelpoju 101 rožu krāsaino smaržu buķeti, kas viegli apreibināja galvu.

- Meitiņ! - ar skaļu durvju klaudzienu aiz sevis, mani iztrūcināja tēvs.

- Jā? - pagriežoties pret vīrieti, sacīju.

- Vai vari izskaidrot, kāpēc kāds vēl atrodas kabūzī? Tur vajadzēja būt visam tukšam pēc vakardienas! -kaut gan viņa balss bija pa visam rāma, jutu, ka aiz tās slēpjas praktiski nevaldāmas dusmas. Viņa tumši mati sāka atkāpties no pieres un tumšās acis bija kļuvušas vēl tumšākas. Ar katru dienu viņa sejā ievēroju jaunu grumbiņu, kas vien apstiprināja, ka drīz vien lielajā mājā būšu pa visam viena.

- Tu neesi vienīgais izbrīnītais. Viņu tikai šodien atveda! - ar aizkaitinājumu nobolīju acis un iesēdos krēslā, kas atradās tur pat pie galda. Tēva dusmu pilnais acu skatiens kļuva vēl saspringtāks.

- Nu tad lai pamokās tos divus mēnešus! - nicinājums viņa balsī sita augstu vilni.

- Tēvs, - pēc neilga klusuma brīža spēju ierunāties, - Kāpēc viņi vēl joprojām tik sisti pret restēm? Man šķiet, ka es toreiz skaidri izteicos!

- Tūlīt es visu noskaidrošu! - ar nelielu nopūtu mans tēvs sacīja un izgāja no istabas. Lai gan viņam tas bieži vien aizmirsās, tad es biju tā galvenā, kas izteica jaunos kārtības noteikumus, ierobežojumus un ko tik vēl sazin ne. Kaut gan man jau bija divdesmit gadu, es nespēju aptvert, ka mūsu mājās galvenās bija sievietes. Nu jau trīs gadus galvenā biju es.

Katra nāve slīga pār maniem pleciem.

https://spoki.lv/literatura/Nokautuve-2/895604

 Autors: Minons Nokautuve.
1.
Attēls no: www.pinterest.com
0
74
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [4]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Vinnīts avatars
Medaļa Neraudi, Susuriņ!Medaļa Admins iesakaMedaļa Rotaļu draudziņš
  Vinnīts 27.03.19 21:29
5
0

Ir labi!

Anonīms
Anonīms 02.04.19 11:59
2
0

2 daļu?  

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 19.08.19 10:35
1
0

Būs interesanti pavērot, uz kurieni šis stāts aizvedīs. Pagaidām gan īsti nav saprotams, kāpēc tie parādnieki jāuzglabā, ja reiz viņi beigās tik un tā tiek nošauti (kam gan lieki tērēt resursus)?

Madder avatars
Medaļa Darts VeidersMedaļa SviestmaizeMedaļa Spoks
  Madder 31.08.19 16:01  
1
0
Interesanti. Tūlīt ķeršos pie otrās daļas lasīšanas. Pagaidām tikai mazliet domāju...pēc kāda principa īsti darbojas tas parādu bizness. Priekškam tos parādniekus turēt būrī un sist, ja tāpat gatavojas nošaut. Iebiedēt lai veicinātu parāda atgriešanu, es vēl saprastu, bet tā bezjēdzīgs sadisms, tiesa, var jau būt ka personāžiem ir unikālas radošās tieksmes un biznesa attīstība tajā visā scenārijā nav galvenais. Bet no biznesa skatupunkta, kā piebilda 9K lieks resursu patēriņš.