8

 103  2

https://spoki.lv/literatura/Nokautuve/892306

2.nodaļa

Bija vairākas lietas, kuras man riebjas, kad pārņēmu mammas amatu. Man nepatika tā griezīgā skaņa, kas radās nospiežot gailīti, vai smaka, kas radās, kad līķi tika aizdedzināti. Taču pāri tam, lielākais riebums man bija pret sapulcēm, kuras bija jānovada ik pirmdienas rītu. Agrā rīta stundā, kad man labpatiktos vēl ietītos savos tumši sarkanajos palagos un slīgt sapņos. Jēga tām nebija, ja lēmumi jāpieņem man pašai, ko varētu darīt arī bez citu ausīm.

Bet nē. Todien vajadzēja būt ārkārtas sēde, jo Miks nebija laicīgi rokā dabūjis jauno lopu.

- Un? Kāda starpība? Jaunpienācējiem vienkārši piešķirsim īsāku termiņu. Mazāk izdevumu. Mazāk pārbaužu. Es tiešām neredzu tur problēmu. Vai kaut vai to sīkaļu varam krātiņā paturēt ilgāk.

Es neizpratu viņu apmulsumu šādā situācijā. Tā nebija pirmā reize, kad kaut kas nenotika vajadzīgajos termiņos. Mammas valdīšanas laikā tā notika pat sevišķi bieži. Var jau būt, ka visi no manis baidās no tā laika, kad biju sīka un braucu uz visām izpriecām līdzi, redzēju kā novāc visus liekuļus un dirsā līdējus. Viss, no kā viņi sastāvēja, bija meli un ļaunums. Jau brīdi, kad viņi aizņemas naudu, ko labi zina, ka nevarēs atgriezt, viņu kļūst par liekuļiem. Es šādus cilvēkus nicinu. Meli ir tas, ko es nekad nepiedošu. Nevienam. Nekad.

Un īsti neviens man iebilst tāpat nevarēja.

Bija interesanti novērot, kā pretī sēdošie iesirmie vīrieši trīcēja. It sevišķi Miks. Viņš jau pats bija savu dzīvi norakstījis un apjauta, kas viņu tālāk sagaida, ja nesaņems no manis žēlastību. Viņa skatiens bija kā iekalts zemē, balss nebija pārliecinoša. Vai viņš jau būtu padevies?

Manu pētīšanu pārtrauca tēvs, - Tu taču zini, ka Mikam un Čārzlam ir savi pienākumi turpmākajam mēnesim. Neviens nav šajā termiņā gaidāms. Tu viņu turēsi par mēnesi ilgāk?

- Mēs katrā ziņā nevar atgriezties angārā. Tur vēl čum un mudž no vakardienas pelniem. Citu mēs vēl neesam atraduši. Tu taču zini, kā tas notiek. Katru reizi mēs braucam citur, lai neviens nepieķer. Tāpat ar kuģu kravu. Vajag visu apdomāt. Viens zellis neko nenodarīs. Lai sēž aiz restēm un pūst. Tas ir labākais, ko varu šobrīd piedāvāt, ja vien varat man atrast labāku risinājumu, ne tikai iebildumus.

Uz brīdi es pieklusu, bet, kad atcerējos, ka tēvs pieminēja Mika pienākumus, nespēju atturēties no ķircināšanas. Man nebija padomā nodarīt pāri Mikam. Jā, viņš bija sagādājis problēmas, bet tas vien nozīmēja, ka turpmāk viņš strādās cītīgāk un visu izdarīs laikus. Otro reizi es nepiedodu.

- Un, runājot par Miku, kas viņam būs vai nebūs jādara tekošajā mēnesi, vēl zvaigznēs nav skaidri nolasāms.

* * *

Mani vienmēr nogurdināja sapulces. Visvairāk nogurdināja tas, ka nebija nekādas pretējās atdevas. Tēvs nepārtraukti par manām izvēlēm šaubījās, kas lika justies nepietiekamai. Man nebija jāatgādina, kādas lieliskas barvedes bija mana māte un vecmamma. Bet nu jau ceturto gadu pie varas biju es. Mani vārdi bija nosakošie, nozīmīgie.

Sajūta, ka tavi vārdi nosaka visu, kas notiks turpmāk, ir neaprakstāma. It kā es turētu rokās adatu un jebkurā brīdī varu pārplēst diegu uz pusēm un nejusties par to vainīga. Un kamdēļ? Neviens cilvēks neliek otram darīt to, ko jau pats nevēlās. Var tikai pastumt uz priekšu vai kaut ko saredzēt. Galvenos manevrus katrs izņem pats. Tā tas vienkārši ir. Domāt pretēji – tā jau ir sevis paša aprakšana.

Dzīvē jau ir ieraksts, kurš būs noteicējs un kurš būs izpildītājs, kurš stumjamais sūds.

Man šoreiz paveicies. Laikam reiz pa reizei tomēr ir labi būt sievietei. Zem sava nevainojamā smaida, perfekti uzklātā grimma, iespīlētās kleitas un neērtajām kurpēm slēpt savu patieso būtību.

Nevienam nav jāredz mans vājums.

Ak, pareizi, man tāda nemaz nav.

Komentāri 8

0/2000
Vienmēr automāta lieku minūsu un dodos tālāk, bet te beidzot kaut kas ar jēgu un raksturu, nevis sentimentāls šņaga slapjām pusaudzēm. Davai risinājumu nākamajā raksta ar līķiem un visu pārējo...
 4  1 atbildēt

Līķim nav nekādas vērtības, ja to nevar uzdurt uz iesmu  

 3  0 atbildēt

Es jau paspēju sacerēties, ka daļas būs visai bieži. Tomēr man patīk. UN es gaidu turpinājumu.   

 1  0 atbildēt

Gribu zināt, kas notika ar puisi    

 1  0 atbildēt

Gailīti? Vispār jau to šaujamieroču detaļu, kuru nospiež (pareizāk sakot, pavelk) ar rādītājpirkstu, lai izšautu, sauc par mēlīti. Un par līķu dedzināšanas smaku - vai tiešām viņai vienmēr jābūt klāt pie līķu dedzināšanas? Tipa, bez personiskas kontroles tos sadedzinās nepareizi? Gaidu turpinājumu.

 1  0 atbildēt
Pēdējās iedaļas filozofija lika man apjukt... vai nu man ir pēcpusdienas smadzeņu nāve, vai nav īsti saprotami formulēts...
 0  0 atbildēt