local-stats-pixel

Nīna #11

Sveiki!

Nerakstu pirmo reizi. Patiesībā, esmu uzrakstījusi divus stāstus. Man nācās izdzesties no spokiem ar savu iepriekšējo profilu dažādu iemeslu dēļ, bet es esmu atpakaļ un nododu vērtēšanā savu jaunāko stāstu. Šis stāsts nebūs par iemīlēšanos kādā jaunā, trakā ''bad boy'a''. Protams, mīlestībai šajā stāstā būs liela nozīme, bet ne par to ir stāsts.

XoXoXo Jūsu UNICORNPOWER

Es gribēju, lai man ir viss. Laimīga, mīloša ģimene. Draugi. Nauda. Veselība. Bet man tas viss diemžēl nav. Mēs nevaram izvēlēties kāda būs mūsu dzīve. Liktenis to izdara mūsu vietā. Un tas, manuprāt, ir skumji.

Lai nu kā visiem šķiet, ka es esmu laimīga, bet tā nav. Es neesmu pat tuvu laimīgam cilvēkam. Manai ģimenei liekas, ka es esmu perfekts. Bet es neesmu perfekta, neviens cilvēks nav.

-Vai tu esi gatava?-Mana draudzene Lea man jautāja. Mēs stāvējām sadevušās rokās kā tadas mazas meitenītes. Mums abām ir bail. Bail no skolas, skolotājiem un baumām. Mēs neesam populāras. Mēs esam tās saucamās ''izstumtās''.Patiesībā, es esmu. Mūsu skolā, klasē visi skolēnus iedalīja pēc tā kā viņi ģērbjas, pēc tā vai viņiem ir nauda. Es neteikšu, ka esmu nabadzīga, bet es arī neteikšu, ka esmu turīga. Manai ģimenei pašlaik ir problēmas ar naudu. Tāpēc vecāki mani grib sūtīt mani pie manas tantes. Es cenšos izdarīt visu, lai mani uz turieni nesūtītu, bet tas nav viegli. It sevišķi, ja tev ir tādi vecāki kā man. Lai nu kā mēs šeit stāvējām pretī skolai, rokas sadevušas.

-Nē. -Es klusi izdvesu un palūkojos uz savu draudzeni. Viņas zaļajās acīs es redzēju bailes. Viņa man cenšas iestāstīt, ka viņai nav bail, bet vienmēr acis viņu nodod. Es no tām vienmēr nolasīju kā viņa jūtas un vai viņai ir bail.

-Tev ir jasaņemas.-Lea sakārtoja savus blondos matus un dīvaini uz mani paskatījās.

-Tev ir jasaņemas.-Es atkārtoju to pašu ko mana draudzene pirms mazāk kā desmit sekundēm man teica.

-Ejam.-Viņa aši noteica un parāvusi mani aiz rokas ievilka mani iekšā skolā. Gaiteņi kā vienmēr bija pārpildīti ar skolēniem. Neviens mums nepievērsa uzmanību, tas man likās labi, jo vienmēr kad kāds paskatās uz mani es nokrītu vai izgāžos.

Pēc maza mirklīša mēs bijām pie mūsu klases. Ilgi nedomājot un aizmirstot par satraukumu es atvēru durvis un iesoļoju iekšā klasē. Neviens nepamanīja, ka es emsu ienākusi klasē, par laimi. Es apsēdos solā un gaidīju kad klasē ienāks skolotāja.

Šogad mūsu klasē bija trīs jauniņie. Divas meitenes un viens zēns. Zēns nebija īpaši pievilcīgs, bet nu nebija arī neglīts.

-Nin, kā tu domā vai es varētu patikt jauniņam?-Protams, Lea kā vienmēr gribēja iepatikties kādam puisim. Viņa nebija neglīta, tāpēc puiši pievērsa viņai uzmanību. Brīžiem es nesaprotu, kāpēc viņa staigā vai draudzējas ar mani. Ja nebūtu es viņa būtu viena no populārākām meitenēm skolā. Viņai bija viss, lieliska ģimene, skaistas drēbes, nauda un galvenais viņa bija skaista.

-Lea, tu zini manu atbildi.-Es draudzīgi uzsmaidīju draudzenei.

-Jā, zinu gan. Citēju''Tu esi skaista, tu jebkuram puisim patiksi.''-Draudzene iesmējās.

-Es tā nesaku.-Es iebildu.

-Saki gan, tu vienmēr tā saki.-Lea ar smaidu uz sejas teica.

-Labi, padodos.-Es parādīju 'peace' zimi uz pirkstiem. Skolotāja ienāca klasē un divas reizes ar grāmatu uzsita pa galdu, tā pievēršot mūsu uzmanību.

-Sveiki. Nu jau divpatsmitās klases skolnieki. Šogad kā jau jūs redzat ir trīs jauni skolnieki, bet būs vel ceturtais skolnieks. Viņš nedaudz kavēsies, jo viņam lidmašīna nedaudz aizkavējās.-Skolotāja mums atstāstīja visu, kas viņai bija zināms. Es centos iztēloties, kāds varētu izskatīties jaunais skolnieks. Vai viņam būs blondi mati vai tomēr melni? Vai viņam būs zilas acis vai tomēr brūnas?

-Atvainojos. Esmu jaunais skolnieks.-Kāda balss mani iztrauceja no domāšanas un es paskatījos uz puisi. Un viņa izskats mani šokēja. Es nebiju iedomājusies viņu tādu.

Nu ko domājat?

82 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Next.
0 0 atbildēt