Nightmare Epilogs2

Lēna

***Pēc četrdesmit gadiem***

Man rokā ir tikai viena niecīga somiņa, kurā atrodas viss nepieciešamais.
Sēžu lidostas uzgaidāmajamā telpā, gaidu kad tiks paziņota iesēšnās man nepieciešamajā reisā.
- Reiss E-510 Sanfrancisko. 6 vārti.- skaļrunos atskan sievietes balss, kura paziņo par man vajadzīgo reisu. Pieceļos no krēsla un dodos uz sestajiem vārtiem.
Pie ieejas ir nostājusies gara cilvēku rinda, nostājos rindas galā un gaidu, kad varēšu ieņemt savu vietu lidmašīnā.
Rinda ātri sarūk, man pretī veras smaidīgas sievietes seja, pasniedzu viņai pretī savu biļete, viņa to ātri noskenē un atdod man atpakaļ.
- Laimīgu ceļojumu.- stjuarte smaidot saka. Pasmaidu stjuartei pretī un dodos uz lidmašīnu.

Veros arā pa lidmašīnas iluminatoru, man pretī paveras lielisks skats- balta mākoņu sega, caur kuru spraucas saules stari. Saules stari pazūd, tos nomaina Mēness stari. Aizveru mazās, pelēkās žalūzijas, atbalstu galvu un aizveru acis.
- Lūdzu piesprādzējamies! Lidmašīna nolaižas.- mani pamodina stjuartes balss. Lēnām atveru acis, satveru drošības jostu, to pārlieku pār savu vidukli un nostiprinu.
Lidmašīna lēnām pamazina augstumu, kādrēzējā mākoņu segu, kura bija zem mums, tagad atrodas augstu gaisā.
Zemes mazie plankumiņi paliek lielāki un sāk veidot skaidrāku veidolu.
Lidmašīna izlaiž riteņus un piezemējas uz skrejceļa. Lidmašīna ir apstājusies.
- Paldies, kad izmantojāt mūsu aviokompāniju. Laimīgu ceļojumu.- Stjuarte nosaka teikumu, ko saka pēc katra veiksmīgā lidojuma. Atveras lidmašīnas durvis un visi steidzas uz izejam, bet es nekur nesteidzos. Lēnām atsprādzēju drošības jostu no bagāžas nodalījuma paņemu savu somiņu un dodos uz izeju. Aiz manis seko stjuartes.
- Mēs esam pēdējās. - viena no stjuartēm nosaka apsargam, kas stāv pie vārtiem.Klusām aizveras durvis.

Izeju no lidostas un iemūku cilvēku pūlī. Lēnā solī dodos uz mājas pusi, kuru bija manos sapņos.
- Sanfrancisko mājā.- klusām iesmejoties saku, kad stāvu pretī mājai, kura bija manā sapnī. Pieeju pie mājas durvīm, blakus tām atrodas nosapņotais puķupods. Paceļu puķu lapu un zem tās iespīdas maza, sudrabota atslēdziņa, satveru atslēgu starp diviem pirkstiem un atslēgu ielieku slēdzenē.
- Ja nu tur kāds dzīvo?- pie sevis čukstus jautāju, bet tad atceris Dilana teikto "Kas neriskē, tas nevinē" un pagriežu slēdzeni.
Māja ir tukša, neviena istaba nav ar mēbelēm, visas istabas ir tukšas kā tikko jaunā mājā.
Izeju no mājas un atslēgu atstāju turpat puķpodā.

Sēžu autobusā atspiedusi galvu pret logu. Autobuss lēnām pamet Sanfrancisko, kā kādreiz ģimenes mašīna manā sapnī.
Autobuss piestāj Dalasas autoostā.

Sēžu parkā uz soliņa, man klēpī stāv mana zaļā, mazā kladīte. Dienasgrāmatai gadu laikā jau ir nolupusi krāsa un tās stūri ir nobružājušies.
Atveru dienasgrāmatus atvērumu, kurā ir ierakstīts mans sapnis. Aizveru acis un cenšos sevi iztēloties jaunībā, cenšos iztēloties sapni kā īstenību. Jūtu ka manu seju sāk rotāt smaids.

Soliņš man blakus iečīkstas, bet es tam nepievēršu baigi lielu uzmanību, turpinu ar aizvērtām acīm iztēloties kā viss būtu, ja tas nebūtu sapnis.
Vai mēs tagad abi vēl būtu laimigi? Cik mums būtu vēl bērni? Cik mazbērni?

- Lēna?- man blakus ieskanas vārga, bet ļoti dzirdēta balss. Atveru acis un paskatos uz savu blakussēdētēju. Man blakus sēž apmēram mana vecuma vīrietis, viņa zaļajās acīs ir neticamības atblāzma.
- Jā?- klusām iejautājos.
- Jūs esat Lēna Kolinsa?
- Esmu.- piekrītoši pamāju ar galvu.- Mēs būtu pazīstami?
- Jā.- vīrietis smaidot saka.- Tas ir nē.
- Kas jūs būtu.
- Konors.- vīrietis saka un norāda uz manu dienasgrāmatu.- Konors Smits. Es nosapņoju tieši tādu pašu kā jūs.- Konors smaidot saka. Viņš saņem manu roku.
- Jūs mani tagad āzējat?- neticīgi jautāju.
- Nē. Es jums varu iztastīt katru sīkāko detaļiņu no sapņa, ko mēs sapņojām. - Konors neatlaižot manu roku saka. Viņš sāk stāstīt par sapni, viņš stāsta visu, kas ir noticis, viņš piemin pat viss nesvarīgāko lietu. Pēdējie vārdi "Pludmale. Ūdens. Saulriets. Skūpsts.", mani pārliecina, ka tas ir pats Konors, par kuru es sapņoju.

Es pagriežos pret Konoru un ieskatos viņa acīs. Viņa zaļās acis nav pazaudējušas to skaistumu, kurā es iemīlējos, tās ir tādas pašas kādas bijas lieliskajā sapnī. Es nenovaldu savas emocijas un apskauju cilvēku, kuru es iemīlēju no sapņa, dienasgrāmata noslīd no manām kājām un klusām piezemējas uz bruģīša.

Beidzot mēs bijām atraduši viens otru, lai arī tam bija vajadzīga visa mūsu dzīve.