Nightmare 84

Nākamā daļiņa ir klāt. Paldies par + un es priecātos arī par komentāriem. :)


Lēna.

Ir pagājusi jau vesela nedēļa kopš es biju Sanfrancisko. Šodien es jūtu, ka es nekur nedošos palikšu mājās un gulēšu.
Es joprojām no galvas nevaru izmest manu un Konora skūpstu, es aizverot acis uz savām lūpām jūtu viņa lūpas un tas man liek smaidīt, bet atcerēties arī par Džeimsu.

- Sveika. Ko šodien?- man uzraksta nepazīstams nummurs.
- Chau. Pa mājām. Vispār kas raksta?- atbildu uz nepazīstamā nummura īsziņu,
- Es.
- Tiešām?
- Jup. :D Mans vārds sākas ar K
- Konors.- uzrakatu pirmo vārdu, kas ienāk prātā.
- Jup.
- Paldies par vakardienu.
- Lūdzu, un piedod par...- Konors atsūta nepabeigtu īsziņu. Es zinu par ko viņš domā, bet es nezinu, ko atbildēt, tāpēc apsedzos ar segu un aizveru acis.

Novelku segu no galvas un pielieku pirkstus pie lūpām un pasmaidu. Kāda daļa manis vēlreiz vēlas sajust Konora lūpas uz savām, bet otra daļa ilgojas pēc Džeimesa.
Izrāpjos no gultas, aizvelkos līdz skapim un pārģerbjos, un lēnām dodos lejā.

Virtuvē neviena nav, tāpēc paēdu brokastis viena. Dodos uz lielo istabu skatīties televizoru, bet manu plānu iztraucē durvju zvans.

Pagriežos uz pretējo pusi un dodos pie durvīm, kad atveru durvis, man pretī atkal veras zaļās acis.
- Sveiks!- es pasmaidu.
- Sveika, labi izskaties.- Konors saka un iesmejas. Es paskatos, kas man ir mugurā.
- Paldies.- iesmejos.
- Ko tu šodien dari?- Konors atpiedās ar roku pret durvīm, un skatījās man acīs. Es skatījos Konora zaļajās, skaistajā acīs un atcerējos mūsu skūpstu.
- Kā redzi neko.- atbildu, kad attopos un norādu uz savu apģērbu.
- Nevēlies kaut kur aiziet?- Konors jautāja neatlaižot skatienu no manām acīm.
- Skan labi, ienāc iekšā, bet uzskriešu augšā ātri apģērbties.- saku un paeju malā no durvīm, lai Konrs varētu ieiet iekšā mājā. Aizvedu Konoru līdz viesistabai un lieku mazliet uzgaidīt, bet pati uzskrienu augšā pārģērbties.

Skapī atrodu šortus un topiņu, ko ātri uzvelku mugurā, aizskrienu uz vanasistabu saķemmēt matus un viegli uzkrāsoties, kad esmu gatava, no skapja paķeru kedas un somu, kurā sametu visu vajadzīgo.

- Piedod, ka liku ilgi gaidīt!- saku, Konoram, kad esmu noskrējusi uz pirmo stāvu.
- Nē, nemaz nebija ilgi.- Konors saka pieceļoties no dīvana- Skaisti izskaties.
- Paldies.

Sēžu Konora kabrioletā, mani mati plīvo vējā mašīnai tam pretī traucoties. Mašīna izbrauc no Dalasas un turpina braukt uz priekšu, jau pēc pāris minūtēm, mēs apstājamies un atrodamies pamestā bet skaistā pludmalē.

- Cik skaisti!- noelšos, un novelku kedas, lai manas kājas iegrimtu smiltīs.
- Tev patīk?- Konors jautā.
- Jā, ļoti.
- Kā tu šo vietu atklāji?- jautāju, ieejot dziļāk pludmalē un apsēžos smiltīs. Kādu mazu brīdi ir klusums, bet tad Konors atbild uz manu jautāju.
- Man vienu dieni vajadzēja padomāt, bet pilsētā nebija tādas vietas, tāpēc izbraucu no pilsētas un nonācu šeit.- Konors stāsta.

Pamanu, ka blakus Konoram stāv pīts piknika grozs.
- Tu jau visam sagatavojies?- jautāju un iesmejos.
- Jā.- Konors atbild un norāda uz grozu.
- Ko tu darītu, ja es atteiktu?- nopietni jautāju un skatos Konoram acīs.
- Bet tu neatteici.- Konors saka un iesmejas.

Konors smiltīs izliek groza sastāvu.
- Šampanietis?- jautāju un paceļu pudeli, kad viņš izņem to no groza.
- Nu ja tu nevēlies, vari nedzert.- Konors saka un parausta plecus.

Mēs paēdam un visu saliekam atpakaļ grozā. Sāk tuvoties vakars, bet saule aiz horizonta nepazūd tās turpina spīdēt, mūs sildīt. Man galvā ienāk neprātīga doma, es pielecu kājās un dodos uz ūdens pusi. Iemērcu kājas ūdenī un secinu, ka tas ir silts. Skrienu atpakaļ pie Konora, kas sēž ar nesapratnes pilnu seju.

Ātri novelku drēbes un ar apakšveļu skrienu ūdenī, jau pēc īsa mirkļa es esmu ienirusi zem ūdens un peldu dziļāk.
Kad izpeldu augšā, ūdenī atrodas arī Konors. Viņš peld man tuvāk, kad ir piepeldējis klāt apstājas.
- Tu traka esi?- Konors jautā.
- Nē!- nosaku un iešļakstu Konoram ūdeni sejā, bet pati panirstu zem tā.

Kad esmu uzpeldējusi augšā, Konors man uzšļaksta ūdeni, un mēs abi kā mazi bērni sākam šļakstīties.
Saule sāk pamazām rietēt un es apstājos.
- Neticami, ka mēs šeit pavadījām veselu dienu.- saku un skatos saulrietā.
- Šeit vienmēr laiks paskrien- Konors piepeld man klāt un saka. Es pagriežos pret Konoru un skatos viņa zaļajās acīs, pielieku vienu soli tuvāk Konoram.

Mūs tagad vien šķir daži centimetri, es turpinu vērties viņa acīs, un es jau atkal aizdomājos par mūsu skūpstu. Konors pieliecas man klāt un pieliek savas lūpas manā, es atbildu uz viņa skūpstu. Konors apliek savas rokas man ap vidukli un pievelk sev tuvāk, es savas rokas aplieku ap viņa kaklu un paceļos uz pirktgaliem.

Pēc skūpsta, saule jau ir lēnā norietējusi, un mēs izejam no ūdens, Konors atrod savā mašīna dvieli ar kuru mēs noslaukamies, kad esam sausi uzvelkam drēbes un dodamies uz mašīnu, lai brauktu atpakaļ uz pilsētu.

Konors mani mājās atveda mazliet pēc divpadsmitiem, es klusām ielavījos mājas, bet tam nebija nekādas jēgas, jo mani pie durvīm jau gaidīja brālis un vecāki.
- Kur tu biji?- mamma ieliek rokas sānos un jautā.
- Ārā!
- Ar ko?
- Klasesbiedru.- atbildu mammai un paeju visiem garām. Eju uz savu istabu, es dzirdu, ka man seko brālis, bet es neliekos ne zinis. Uzreiz istabā pēc manis ienāk brālis.
- Tu biji ar Džeimsu?- brālis klusā jautā
- Nē es jau teicu klasesbiedru. Vari iet?- Atkārtoju atbildi un lieku brālim saprast, ka gribu palikt viena un viņam ir jāiziet no istabas.- Es ienāksu pie tevis pēc pusstundas.- piebilstu brālim.
- Labi, es gaidīšu.- brālis saka un iziet no istabas.

" Mīļā dienasgrāmata,
Šī diena bija lieliska. Es dienu pavadīju ar Konoru, viņš mani aizveda uz savu vietu, kur viņš brauc padomāt.
Viss bija lieliski, uz vakara pusi man uznāca traka ideja - iet peldēties. Mēs abi kā mazi bērni šļakstījāmies ar ūdeni.

Saulriets. Es apstājos, Konors piepeld man tuvāk. Un mēs atkal savijam mūsu lūpas lieliskā skūpstā.

Es nezinu, kas ar mani notiek, kad es iedomājos par Konoru vai skato viņa zaļajās acīs un atceros mūsu pirmos skūpstu un es atkal vēlos sajust viņa lūpas uz savām. Kad es esmu ar Konoru es aizmirstu Sanfrancisko un Džeimsu, esmu tikai es, Konors un laiks, kas ir apstājies."

Nolieku dienasgrāmatu ierastajā slēptuvē un dodos pie brāļa, man šobrīd ļoti vajag kādu kam var uzticēties.
Pieklauvēju pie brāļa durvīm un sagaidu atļauju ieiet.
- Sveika!- brālis saka- Apsēdies!- viņš uzsit pa gultu sev blakus. Es aizverot durvis ieeju dziļāk istabā un dodos apsēsties.
- Es nezinu, kas ar mani notiek.- klusām saku un skatos uz savām rokām.
- Stāsti.
- Es nespēju to visu izteikt ar vārdiem. Gaidi- saku un pielecu no gultas, lai aizskrietu uz istabu pakaļ dienasgrāmatai.

- Dilan, tu zini, ka tu man esi pirmā uzticības persona, es tev ļoti uzticos. Man bija grūti pieņemt šādu lēmumu, bet man vajag palīdzību.- saku un iedodu brālim savu dienasgrāmatu, kur sāku rakstīt par šo vietu- Dalasu.

Brālis cītīgi lasa, pēc viņa seja izteiksmes neko nevar pateikt tā ir neitrāla.
- Tu esi iemīlējusies.- brālis saka un aizver manu dienasgrāmatu.
- Bet es mīlu Džeimsu un nevienu citu- saku un piespiežu dienasgrāmatu pie krūtīm.


Konors.

" Dienasgrāmata,
Ir pienākusi jau otrā diena, kopš ilgiem laikiem, kad atkal kaut ko rakstu. Šo visu saulaino sestdienas dienu, es pavadīju kopā ar Lēnu. Es viņu aizvedu uz savu mīļāko, domu vietu, kur es nekad nevienu neesmu vedis. Mēs abi peldējāmies un spēlējāmies kā mazi bērni ūdenī, bet saulrieta laikā, kas man vienmēr ir licies banāli, mēs skūpstījāmies.

Es zinu, ka viņai ir attiecības ar Džeimsu, bet es nespēju viņas klātbūtnē domāt ar sladru galvu. Es visu laiku vēlos sajust viņas lūpas uz savām.
Es nezinu vai tas ir iespējams, bet, manuprāt, es esmu iemīlējies."