Nightmare 429

Lēna.

***Pēc viena gada***

"Dienasgrāmat,
Tā diena ir pienākusi. Viena no manas dzīves laimīgākajām dienām ir klāt. Es šodien kļūšu par Lēnu Smitu, es kļūšu par Konora sievu.

Sēžu baltā teltī, kurai pie ieejas ir piestirpinātas vairākas rozā krāsā bantītes. Telts stāv autostāvietā pie pludmales, kur Konors mani bildināja. Aiz telts stāv viesu mašīnas, bet pretī manai teltij atrodas Konora telts, kur durvis ir aprotātas ar zilām bantītēm.

Man mugurā ir balta, kupla līgavas kleita, muguras daļa līdzinās korsetei, virs astes kaula atrodas liela bante.
Mati man ir saņemti zemā copē, galvu rotā maza diadēma.

Man un Konoram ir mazs noslēpums: Mēs gaidam ģimenes pieaugumu. Mēs nevienam nevēlējāmies to teikt līdz šai dienai."

- Lēna! Ir laiks.- Manā teltī ienāk Emma. Aizveru dienasgrāmatas vāku un to ielieku savā somā, kur stāv drēbes vakaram. Pēc Emmas teltī ienāk Alise un Samanta.
- Abi divi stāv ārā pie telts.- Alise saka. Saņemu abu draudzeņu rokas un kopā izejam no telts.

Emma paņem savu līgavas māsas pušķi un aiziet nostājas pie dēlīšu celiņa, viņai blakus nostājas Olivers.
Viens.
Divi.
Trīs.
Abi sadod rokas un lēnā solī iet uz savām vietām. Pie dēlīšiem nākamie nostājas Alise un Mets.
Viens.
Divi.
Trīs.
Viņi seko Emmas un Olivera piemēram, ar sadotām rokā dodas prom no stāvietas uz savām vietām. Pie celiņa nostājas Džeims un Samanta. Apskauju brāli, viņš noskūpsta manu vaigu, novēl veiksmi un tāpat kā manas abas līgavas māsas un līgavaiņa brāli aiziet.
Paskatos sev pa labi, man blakus stāv un smaida Džons, paskatos pa kreisi, tur smaidošs stāv Stenlijs.
Ielieku abu vīriešu elkoņos rokas.
Viens.
Divi.
Trīs.
Četri.
Pieci.
Nolieku pirmo soli uz delīšu celiņa. Sāk skanēt kāzu maršš. Ar lēniem soļiem tuvojos altāram. Pie altāra stāv Konors, viņš veras vienīgi uz mani. Visi viesi ir piecēlušies kājās un ar smaidu mani vēro.
Abi vīrieši noskūpsta manus vaigu un apsēžas savās vietās.
Saņemu Konora roku un nostājos viņam blakus.
- Mēs esam šeit sanākuši, lai sveiktu Magdalēnas Kolinsas un Konora Smita savienošanās saites. Lūdzu. Konor sāc.- Mācītājs nosaka. Konors paskatā uz mūsu sadotajām rokā un viegli uzsmaida.

- Tā ir ļoti neprasta lieta, atrast kādu, kuram var atvērt visu savu sirdi. Kurš tevi pieņems tādu, kāds esi. Nekad nebiju domājis, ka šādu cilvēku atradīšu skolā, nekad nebiju domājis, ka pabeidzot 12.klasi stāvēšu šeit un teikšu zvērestu. Lēna, bez tevis es neesmu nekas, tu manā dzīvē ievedi tik daudz krāsas, ka ar tām pietiks arī tālākai dzīvei. Lēna, blakus tev manas sirds salūzušie gabaliņi savienojas un tā atkal var pukstēt savā vienmērīgajā ritmā. Tāpēc, Lēna Kolinsa es apsolos tevi mīlēt un būt ar tevi kopā bagātībā un nabadzībā. Slimībā un Veselībā. Bēdās un Priekos. Es tevi mīlu.- Konors beidz skaitīt savu zvērestu, un lapiņu ieliek atpakaļ žaketes iekškabatā.
- Magdalēna!- mācītājs nosauc manu vārdu, tā dodot ziņu, ka ir mans laiks. Savu pušķi atdodu Emmai un ar otro brīvo roku saņemu Konora otro roku.
- Es neesmu nekāda rakstniece vai dzejniece, tāpēc nemāku skaisti izteikties. Varbūt nebija laba doma zvērestā pieminēt savu pagātni, bet...
Konor! Pirms vairākiem gadiem, es katru mīļu dienu domāju, ka mīlestība nepastāv un ja tā pastāv tad tā rada tikai sāpes. Bet tad es satiku Džeimsu, kurš man lika saprast, ka mīlestība pastāv, bet joprojām neticēju, ka tā nesāpina. Kad Džeims nomira, es tiku ļoti sāpināta un tas apliecināja manas domas, ka mīlestība tikai sāpina, bet tad manā dzīvē parādījies tu.
Tu sadziedināji visas manas rētas, un tu man liki sāk ticēt, ka mīlestība nesāpina, ja tu atrodies blakus īstajam cilvēkam.
Mani mīlestība nesāpina, jo es esmu atradusi īsto cilvēku- tevi.
Es apsolos tevi mīlēt un būt ar tevi kopā bagātībā un nabadzībā. Slimībā un Veselībā. Bēdās un Priekos. Es tevi mīlu.- Konora acīs mirgo asaras, viņš tās nenotraus, asaras paliek guļam viņa acs kaktiņos.

- Konor Smit, vai tu piekrīti kļūt par Magdalēnas Kolinsas vīru.- mācītājs skaļā balsī jautā.
- Jā.- Konors caur smaidu atbild.
- Magdalēna Kolinsa vai tu piekrīti kļūt par Konora Smita sievu.-
- Jā.- nekavējoties atbildu.
- Varat apmainīties ar gredzeniem.- Ar sarkanu samta spilventiņu pie mums atnāk Stella. Viņai mugurā ir gaiši rozā kleita un mati ir sataisīti divās bizītēs, kurās iesietas rozā lentas.
Abi pieliecamies pie Stellas un paņemam gredzenu. Konors un mana pirksta uzslidina gredzenu, es uz Konora pirksta. Gredzeni ir vienkārši, zelta krāsā uz gredzeniem ir iegrebti trīs vārdi "Always love you."

- Varat noskūpstīt līgavu.- Atskan mācītāja balss, un es ar Konoru savijam lūpas skūpstā. Visi pieceļas kājās un mums aplaudē.
Saņemu Konora roku un kopā izejam pa eju, mums virsū tiek mestas baltas rožu ziedlapiņas.

Novelku savas kurpes, manam piemēram seko Konors. Konors saņem manu roku, tiek ieslēgta mūzika. Visi viesi apstājas mums apkārt. Mēs lēnām uzsākam dejot valsi. Smiltis spraucas caur kāju pirkstiem, ar katru mūsu soli smiltis paceļas gaisā.

- Celsim mūsu mājas, tur.- norādu uz autostāvietu.- Parādes durvis atradīsies uz ielas pusi, bet sētas durvis uz okeānu. Uz okeāna pusi būs liela terase, bet otrajā stāvā liels balkons.- sapņojot saku.
- Lieliska ideja.- Konors iesmejoties saka.

Jau atkal ir pienācis saulriets un mēs abi atrodamies mūsu pludmlē. Es saņemu Konora roku, un vedu viņu uz ūdens pusi. Mana kleita saskaroties ar ūdeni paliek slapja un smagnēja. Bet mēs abi turpinam ceļu dziļāk okeānā, kaut mums traucē slapjās drēbes, kuras ūdens dēļ ir palikušas smagas.
Mēs savienojam mūsu lūpas skūpstā.

Pludmale. Ūdens. Saulriets. Skūpsts.