local-stats-pixel

Nightmare 414

Lēna.

- Māsa! Pavadīsim dienu kopā, mēs divi vien.- Dilans ienākot manā istabā skaļi saka.
- Ir vasara, ļauj gulēt!- nomurminu un paslēpju galvu zem spilvena.
- Tieši tā ir vasara, jāpriecājas?- Dilans norauj spilvenu un ar vienas rokas kustību izgrūž mani no gultas.
- Dilan!- iekliedzos.
- Nu beidz! Aiziesim uz Starbucks, uz kino, vakarā aizbrauksim uz pludmali.
- Pludmali?- atbalstoties uz elkoņiem jautāju.
- Jā, tu pareizi dzirdēji.- Dilans iesmejas.
- Tad tikai uz to, uz kuru es tevi vedīšu.- smaidot saku un prātā atceros ceļu uz pludmali, uz kuru es braucu ar Konoru.
- Vienalga.- Brālis nomurmina un palīdz man piecelties.- Brokastīs vafeles ar putukrējumu un karameļu mērci.- Dilans nosaka un iziet no manas istabas.
Skapī atrodu vieglu, gaiši zilu kleitiņu, ap vidukli- jostai paredzētajā vietā- aplieku gaiši brūnu jostiņu, kurai tādā pašā krāsā pieskaņoju somiņu. Ar kurpēm man ir lielākas problēmas, bet tomēr atrodu gaiši zilas augstpapēžu kurpes.

- Kur ir vafeles?- ienākot virtuvē jautāju. Uz virtuves galda stāv putukrējums, svaigas ogas un karameļu mērce. Dilans stāv pie vafeļpannas un tajā lej mīklu. Blakus vafeļpannai stāv šķīvis uz kura ir uzkrautas vafeles. Dilans noliek pēdējo vafeli kaudzē, no kontaktligzdas izrauj pannas vadu un šķīvi ar vafelēm noliek uz virtuves galda.
- Labu apetīti.- kad manu šķīvi rotā trīs vafelas uz kurām ir uzpūsts putukrējums, pa virsu tam uzlieta karameļu mērce un uzbērtas svaigas mellenes Dilans saka.
- Paldies. Tev arī!- atbildu pirms neesmu sākusi ēst.

Abi sēžam Starbucks kafejnīcā un apspriežas filmu.
- Tā filma nebija bailīga. Kaut kāds mēsls.- saku un padzeros malku no sava karameļu makijato.
- Tur es varu piekrist- Dilans bakstot savu telefonu saka.
- Ko tālāk daram?- jautāju, kad Dilans savu telefonu ir aizbloķējis un ieslidinājis to kabatā.
- Atrakciju parks.- brālis pielec kājas. Viņš saņem manu roku un smaidot kā mazs bērns izvelk mani no kafejnīcas. Garāmgājēji, kas mums paiet garām, uzmet dīvainus skatienus. Kad nonākam pie parka ieejas, Dilans iespiedzas kā maza meitene, kas man izraisa smieklu vētru.
- Ejam uz tasītēm.- ieraugot pirmo atrakciju velku brāli uz tās pusi. Abi iesēžamies tasītē, un atrakcijai sākoties smejamies kā laimīgi bērneļi.- Ejam uz karuseli.- izkāpjot no tasītēm velku brāli uz nākamo atrakciju.
- Es sēdēšu uz Lauvas- brālis smejoties saka.
- Es uz vienradža.- sāku lēkāt kā maza meitenīte ieņemu savu vietu uz vienradža. Sākoties karuseļa mūzikai, karuselis sāk lēnām griezties. Vienradzis lēnām mūzikas ritmas ceļas augšā un lejā. Pēc trešā apbrauktā apļa, karuseļa mūzika apstājas kopā ar pašu karuseli. Es esmu atgriezusies tajā pašā vietā, kur uzsāku braucienu karuselī. Nokāpju no zirga un ar smaidu sejā skrienu pie brāļa.
- Kur tālāk iesim?- brālis smejoties jautā. Lēnām apskatu parku, man gar acīm slīd daudz krāsainu atrakciju, bet tikai viena man piesaista uzmanību. Tā ir veidota no koka. Atrakcijas garums ir nenosakāms, tā ved vairākus līkumus, nāves cilpas un kalniņus augšā un lejā.
- Uz to!- brālim rādu uz koka atrakciju. Dilana sejā no sākuma iegulstas pārsteigums, bet nepaiet pat minūte, kad viņa seju atkal rotā smaids.
- Tu nebaidies?- brālis saņem manus plecus un stumj atrakcijas virzienā.
- Akdievs, nē. Man bail. Ejam prom- plivinot rokas kliedzu.
- Ejam.- Dilans smejoties saka un uzsāk skrējienu uz atrakciju. Rinda nav gara, tāpēc ātri to izstāvam.
Sēžu atrakcijas pirmajā vagoniņā, ar vienu roku esmu iekrampējusies drošības sargā, kas gulstas man uz krūtīm, otra roka ir saņēmusi Dilana roku. Mums abiem sejā var nolasīt mazas bailes.
Atrakcijas vagoniņš sāk kustēties. Pa reizēm atrakcija iekratās, bet tad es uzreiz aizveru acis un izelpoju.
Vagoniņš lēnām sāk braukt uz augšu, kad tas ir sasniedzis pašu augšu, vagoniņš apstājas. Es cenšos neskatīties, kur mēs brauksim, bet manas aci nolaižas lejup un es ieraugu stāvo kritienu. Mēs krītām. Es spiedzu.
Tuvojas nāves cilpas, tās es izbraucu nekliedzot. Mēs turpinam virzīties uz priekšu, mēs apgriežamies kājām gaisā un atkal tiekam atgriezti uz kājām, tā vagoniņš vairākas reizes virpuļo un man neatliek nekas cits kā spiegt.
Mēs braucam pa taisnu gabalu un iebraucam vietā, kur uzsākām atrakciju. Drošības sergi automātiski atveras un es izlienu no vagoniņa ārā.
Tālāk seko visas pārējās atrakcijas, kuras nolēmām apmeklēt. Pēc katras ūdens atrakcijas, ko apmeklējam, mēs esam slapji un pārsmējušies.

- Braucam mājās un tad uz tavu pludmali?- Dilans jautā, kad pulkstenis tikšķ jau 17:00
- Jā.- apstiprinoši atbildu un saņemu brāļa roku. Kopā izejam no atrakciju parka un dodamies uz Dilana mašīnu.

Apakšveļas vietā uzvelku savu "Triangl" gaiši rozā peldkostīmu, bet atpakaļ uzvelku to pašu kleitu. Savas gaiši zilās kurpes nomainu pret baltām iešļūcenēm, kuras rotā mazas puķītes ar pērlītēm.
Paņemu savu lielo pludmales somu, kurā ielieku dvieli, matugumiju, matu ķemmi un pludmales pledu.

Savu somu nometu uz mašīnas aizmugurējiem sēdekļiem. Iedarbinu Dilana mašīnu un abi uzsākam braucienu uz pludmali, par kuru zinu tikai es un Konors.



Konors.

Mašīnas ar kurām atbraucām uz pludmali ir novietotas aiz kokiem tā, lai tās neredz.
Pārbaudu vai gredzens joprojām atrodas manas žaketes kabatā. Novelku žaketi un to atstāju mašīnā uz krēsla.
- Sākam darbu?- sasitot plaukstas jautāju.
- Jā- Emma un Alise iespiedzas.
- Kas mums jādara?- Lūks jautā.
- Man vajadzēs telefonu vai datoru un tumbiņu, kur atskaņot mūziku.
- Man ir dators un tumbas.- Stefans atsaucas.
- Lieliski. Meitenes no bagāžnieka izņemiet stikla vāzes, piepildiet tās ar ūdeni no pudelēm, kas stāv turpat bagāzniekā un vāzēs saliekat ziedus.
- Kur ziedi stāv?- Emma jautā.
- Manā mašīnā uz aizmugurējiem sēdekļiem.
- Labi.- Emma saņem Alises roku un abas aizskrien uz mašīnu.
- Lūk un Aleksi jūs varētu uz delīšu celiņa sabārstīt sarkanās rožlapiņas. Rozes stāv bagāžniekā, ietītas zilā papīrā.
- Konor, dators un tumbiņas- Stefans ar datorsomu vienā rokā un tumbiņām otrā rokā saka.
- Paldies.- paņemu datorsomu un tumbas, nolieku datorsomu smiltīs un pa virsu uzlieku tumbiņas.
Delīšu celiņu rotā izkaisītas sarkanas rožlapiņas un katra dēļa galā ir nolikta tējassvecīte. Delīša celiņa sākumā pie katra gala stāv liela vāze ar Lēnas mīļakājiem ziediem- rozā peonijā, tā pat ieraktas smiltīs vāzes ar peonijām stāv otrā galā- celiņa beigām.
Pretī celiņam ir izklāts pleds uz kura stāv pīts piknika grozs, kurā atrodas šampanietis un augļi. Blakus grozam atrodas dators un tumbas, kuras atskaņos dziesmu, kura izsaka precīzi, kā es jūtos blakus Lēnai.

- Viņi būs pēc piecām minūtēm!- Lūks iekliedzas. Meitenes paķer šķiltavas, kuras mētājās uz pludmales pleda un skrien aizdegt tējas svecītes. Atveru datoru un sameklēju dziesmu, kuru vēlos atskaņot brīdī, kad bildināšu Lēnu.
Es uzvelku atpakļ savu žaketi, un jau atkal pārbaudu vai gredzens atrodas žaketes iekškabatā.
Aizveru acis un klusām nopūšos.
- Es esmu gatavs.- nočukstu un atveru acis. Vis jau ir aizkrējuši aiz kokiem, krūmiem, kur atstājām mūsu mašīnas.

"- Tikko piebrauca mašīna. Viņi ir klāt!"- izlasu tikko Alises atsūtīto īsziņu.
- Esi gatavs? Viņi nāk!- Izlasu Alises nākamo īsziņu. Nobloķēju telefonu un ieslidini to žaketes kabatā."



Lēna.

Dilans ik palaika iemet acu skatienu savā telefonā, kas mani mazliet kaitina. Mašīnā valda klusums, vienīgais skaņas avots ir radio. Uzgriežu skaļāk mūziku, bet Dilans to tik pat ātri pagriež klusāk.
- Es gribu peldēt! Cik vēl ilgi jābrauc?- Dilans ar savu čīkstēšanu pārtrauc klusumu.
- Piecas minūtes.- veroties uz ceļu saku. Brālis atkal atbloķē savu telefonu un kādam uzraksta ziņu.- Ja tu gribēji dienu pavadīt ar Moniku, varēji man nepiedāvāt kaut kur iet, es tagad būtu vēl gulējusi savā gultā.- saku, kad Dilans atkal aizbloķē savu telefonu.
- Moniku?- Dilans jautā.
- Tavu draudzeni.- uzmetot viņam skatienu saku.
- Es gribēju ar tevi un mēs abi vairs neesam kopā.- Dilans vēsi atbild, viņa balsī var dzirdēt sāpes.
- Ko? Kāpēc?- pārsteigta jautāju.
- Pēc Jaunā gada balles, mēs pašķīrāmies?- Dilans saka un atbalst savu galvu pret logu.
- Kāpēc?
- Mainam tematu! Man viņu nevajag.- Brālis aizver acis un saka. Apstādinu mašīnu. Dilans atver acis no aizmugurējiem krēsliem paņem dvieli un izkāpj no mašīnas. Izslēdzu mašīnu, atslēgas iemetu lielajā somā.

- Cik romantiski.- brālis iesmejas, kad mēs apstājamies pie dēlīšu celiņa,.kurš ved iekšā pludmalē. Pašā sākumā ir noliktas vāzes ar peonijām- maniem mīļakajiem ziediem, pa visu celiņu ir izkaisītas rožlapiņas, bet katrā dēļa galā ir saliktas aizdegtas svecītes.
- Dilan, man liekas mums jābrauc prom.- saņemu brāļa roku un velku viņu uz mašīmas pusi.
- Nē. Aizejam paskatīties, kas tur ir.- Dilans mani atvelk atpakaļ.- Ejam.
- Bet Dilan.- mēģinu iebilst, jo es netaisu sabojāt kādam romantisku brīdi. Dilans mani uzgrūž uz celiņa un stumj uz priekšu.- Labi, labi. Es iešu pati.- paceļot abas rokas saku, Dilans noņem savas rokas no manas muguras.
Katrs man solis samin mazo, sarkano rožlapiņu, kuras ir izbērta uz celiņa. Eju uz priekšu, kad tuvojos smiltīm, dzirdu, ka sāk skanēt kāda dziesma.
- Dilan, man liekas mums jāiet prom- kad ieraugu pledu uz kura stāv pīts grozs, saku brālim, bet neviens man neatbild. Pagriežos pret Dilanu, bet mani pārsteidz, ka Dilans nav man aiz manis.
- Lēna?- aiz muguras ierunājas Konors.
- Konor?- Pārsteigta jautāju, man domās saskrien viss sliktākais. Pieeju tuvāk Konoram, viņš smaidot saņem manu roku un ved uz pludmales pledu. Nometu somu uz zemes.
Dziesmā, kura ir uzslēgta sāk dziedāt ieklausos katrā vārda un skatoties Konora zaļajās acīs sāku smaidīt.

Konors no savas žaketes izvelk tumši zilu samta kastīti. Viņš nokrīt uz vien ceļa un atver mazo kastīti. Kastītei atveroties iemirdzas gredzens. Gredzens ir sudraba krāsā ar mazu dimantiņu uz tā.
- Lēnā, dienās bez tevis es jūtos salūzis, bez tevi man nav rokas ko turēt. Ar tevi Lēna es atkal jūtos dzīvs. Vai tu kļūsi par mani sievu?- Konors jautā turot kastīti atvērtu. Man acs kaktiņos saskrien asaras. Es neko nesaku, Konora acīs var redēt nepacietību. Aizveru acis un klusām izelpoju. Un esmu gatava atbilde, lai kāda arī būtu citu reakcija.
- Jā.- atbildu. Konors smaida, viņš izņem gredzenu no kastītes, paskatos uz gredzenu, vakara gaismas stari apspīd iegravējumu gredzenā "marry me."

Konors uzslidina gredzenu uz mana pirksta, no krūmiem un kokiem spiedzot izskrien mani draugi. Emma un Alise spiedzot apkrīt ap manu kaklu.
- Apsveicu, mīļā.- Emma iečukst man ausī un nobučo manu vaigu.
- Ahh...mana labākā draudzene ir saderinājusies.- Lūks mani paceļ uz savām rokām un sāk griezt. Es ar Lūku smejos, caur mūsu smiekliem var saklausīt Emmas smalkos smieklus. Kad Lūks mani noliek uz zemes, visiem sejā gulstas pārsteigums, kas man un Lūkam sagādā vēl lielākus smieklus.
- Apsveicu, māsiņ. Manā mazā māsiņa mani ir apsteigusi. Mana sīkā ir izaugusi.- Pēdējais mani apsveikt nāk Dilans, viņš mani cieši, cieši apskauj un čukst ausī.
- Mazā māsiņa tev ir Stella- skumji saku.
- Hey, nebēdājies.- brālis nošmakstina buču uz mana kreisā vaiga un atlaiž mani vaļā. Paveros uz ūdens pusi, tas mani vilina. Novelku savas kurpes, kleitu nometu uz uzklātā pludmales pleda pie savas somas.
Uzsāku skrējienu uz ūdens pusi. Silts ūdens apņem manu augumu, panirstu zem ūden un peldu dziļāk okeānā. Iznirstu tikai tad, kad man pietrūkst gaiss. Kad esmu izpledējusi augšā redzu, ka visi ir sekojuši manam piemēram un tagad visi atrodas ūdenī. Piepeldu pie Konora un saņemu viņa rokas.
- Pludmale. Ūdens. Saulriets.- nosaucu trīs vārdus, kuri apraksta mūsu vienu no spilgtākajām atmiņām. Pilieku soli tuvāk Konoram un savienoju mūsu lūpas skūpstā.
- Skūpsts.- abi kopā nosakam. Ūdenī atrodu Emmu, viņa stāv apvijusi rokas apkārt Olivera kaklam, abi ir savijuši lūpas skūpstā. Panirstu zem ūdens un piepeldu viņiem abiem tuvāk, kad izlienu no ūdens dzīlēm, viņi abi vēl ir savijuši savas lūpas skūpstā. Atvēzējos un ar plaukstas virspusi pieskaros ūdens virsmai. Ūdens paceļas gaisā un nolaižas uz Emmas un Olivera ķermeņa.
- Lēna!- Emma mani ieraugot iespiedzas, palienu zem ūdens, bet mana labā kājā tiek satverta un es tieku atvilkta atpakaļ pie Olivera un Emmas. Emma spiedzot mani sāk šļakstīt, mums trijiem pievienojas pārējie.


Sēžu Konora mašīnā, ap pleciem man ir aplikts mans mitrais dvielis, lai ūdens no matiem nepilētu uz krēsla. Veros uz savu, pirkstu kuru rotā gredzens un smaidu, mēs mašīnā esam divi, starp mums nerisinās nekādas sarunas.
- Kad tu domā rīko kāzas?- klusām iejautājos.
- Nezinu. Pasaki, kādu datumu, tad arī precēsimies.- Konors parausta plecus.
- Pēc gada un viena mēneša.- smaidot saku.
- Vasaras vidus, lieliska izvēle.- Konors iesmejas.
- Es tevi mīlu.- pagriežos krēslā pret Konoru un saņemu viņu roku, kura stāv uz ātrumkārbas.
- Es tevi arī mīlu.- Konors uzmet man īsu skatienu un pievēršas atpakaļ ceļam.

Somā atrodu savu telefonu un uzspiežu tēva telefona nummuru.
- Sveiks, Stenlijs.- mierīgi saku.
- Sveika! Tu piekriti?- Stenlijs mani šokē ar uzdoto jautājumu.
- Kā tu?- pārsteigta jautāju.
- Nu, man taču vajadzēja zināt, lai uztaisītu ballīti.- Stenlijs iesmejas.- Ups. Tu neko nedzirdēji. Nu piekriti?
- Jā.- smaidot saku.
- Es jūs apsveicu. Lēna, es uz ballīti uzaicināju arī...- Stenlijs nepabeidz teikumu, bet es zinu, ko viņš vēlas teikt.
- Manu bioloģisko ģimeni.- klusām nočukstu.
- Piedod, lūdzu.- Stenlija balsī var dzirdēt nožēlu.
- Nē, nekas.- atbildu- Tiksimies vēlāk.- pasmaidu un nolieku klausuli.

Mēs iebraucam mājas pagalmā, visapkārt ir novietotas mašīnas, kāds ir pat atļāvies savu mašīnu novietot zālienā blakus rožu krūmam.

Abi rokrokā ieejam mājā, visi viesi ir iznākuši no viesistabas. Visi kā viens mums aplaudē ar smaidu sejā.
- Es aiziešu pārģērbties.- iečukstu Konoras ausī un atlaižot viņa roku virzos uz kāpnēm. Skrienu augšā pa kāpnēm uz savu istabu. Ieejot istabā novelku savu kleitu un to atstāju mētājamies uz savas gultas.
Peldkostīmu pārvelku uz apakšveļu, skapī atrodu vienkāršu gaiši rozā kleitiņu ar melnu jostiņu. Kājās uzvelku melnas augstpapēžu kurpes. Izžāvēju savus mitros matus un ar taisnotāju iztaisnoju tos, savas garās skropstas izceļu un pagarinu ar skropstu tušu.

- Lieliski.- nočukstu pie sevis ieskatoties spogulī.
Kad kāpju lejā pa kāpnēm, koridorī kur pirms kāda laika valdīja aplausi un vārds "Apsveicam" valda klusums. Pa virtuves durvīm iznāk Marija, kura mani ieraugot apstājas.
- Tu skaisti izskaties.- Marija smaidot saka.
- Es zinu.- varbūt pārāk asi atbild- Bet paldies.
- Tas nav mazliet par ātru?- Marija jautā un norāda uz gredzenu, kurš rotā manu kreisā rokas zeltnesi.
- Es neesmu aprecējusies. Tikai saderinājusies.- saku un paceļ kreiso roku.
- Bet vienalga, tev ir tikai 18 gadi un jau esi saderinājusies.- Marija saņem manas labās rokas augšdelmu un saka.
- Vai nav vienalga?- izrauju savu roku no Marjas tvēriena un jau nu ar viltotu smaidu dodos uz viesistabu.

- Māsiņ, apsveicu.- kad ieeju viesistabā pie manis pieskrien Deivs un cieši apskauj.
- Paldies, Deiv.- atčukstu.
- Mamma tev sabojāja garastāvokli?- Deivs ieskatoties man acīs jautā.
- Nē, viss kārtībā.- atbildu un atlaižu Deivu. Strap visiem cilvēkiem atrodu Konoru un dodos pie viņa.
Konors runā ar pavecu sievieti, pieeju pie Konora un saņemu viņa roku?
- Un šī ir tā skaistā meitene, ka nozagusi manam mazdēliņam sirdi?- pavecā sieviete jautā. Sievietes sirmie mati vijīgi krīt līdz viņas pleciem, acis ir siltas un mīlestības pilnas.
- Tā sanāk.- iesmejoties saku.- Lēna.- atlaižu Konora roku un pastiepju to pavecajai sievietei.
- Miranda.- sieviete ar savu silto roku saņem manu roku. Es uzsmaidu viņai siltu smaidu un atlaižu roku.- Un kur ir jaunās lēdijas tēvs?- Miranada iejautājas. Jautājums mani mazliet šokē, bet es ar acīm sāku meklēt Stenliju.
- Tūlīt atgriezīšos.- pamanot Stenliju otrā viesistabas galā saku. - Tēt, var atnākt?- jautāju.
- Jā, meitiņ.- Stenlijs saņem manu roku. Es viņu vedu cauri viesistabai.
- Tēt, iepazīsties Konora vecmāmiņa Miranda.- ar roku norādu uz Mirandu saku.
- Sveiki.- tēvs pamāj ar galvu un uzsmaida.

Četri no rīta. Pa mājas durvīm pēdējie iziet ārā Konora ģimene. Saņemu Konora roku un kopā lēnām ejam uz kāpņu pusi.
- Lēna? Konor?- Stenlijs mūs apsauc.
- Jā?
- Mēs jums aizmirsām pasniegt dāvanu.- Stenlijs saka un pasniedz mazu, garenu samta kastīti.
- Paldies, bet nevajadzēja.- paņemot kastīti saku.
Lēnām atveru mazo kastīti, kastītē guļ mazs atslēgu saišķīts.
- Sanfrancisko mājās atslēgas?- pārsteigta jautāju.
- Mēs nospriedām, kad jums vajadzēs vietu, kur būt tikai divatā.-Stenlijs smaidot saka.
- Akdievs, paldies, paldies.- spiedzot apskauju tēvu.



171 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

♥♥♥♥♥ Visu vēl perfektāku padarīja viena no manām mīļākajām dziesmām, omg. ♥♥♥♥♥ emotion

1 0 atbildēt