Never #110

- Tātad, cik psihopātus tu pazīsti? – Kristiāns jautāja.

- Nu, tā… Hmm… padomāsim, tātad tu, Mela, tu un kaut kā tā. – es smejoties teicu.

- Muļķe. – viņš smejoties teica un apvija savas rokas man ap vidukli.

- Lūdzu, novāc rokas. – es dusmīga noskaldīju.

- Kaut kas, ne tā? – viņš jautāja.

- Lūdzu, nevajag. Lūdzu, paliekam tikai draugi. Es negribu neko citu. Tiešām. – es nopūtos.

- Labi, jau labi. – viņš īgni noteica.

- Zini es labāk iešu. Atā. – es atvadījos un devos prom. Ejot mājās es raudāju. Mana pasaule bija sagrauta viss, kas man bija, tika sagrauts. Biju tikusi mājās noslaucīju asaras un devos iekšā. Tur mani sagaidīja tētis.

- Meitiņ, man tev ir dāvana. – viņš priecīgs noteica. – viņa ir augšstāva, tavā gultā.

- Man nav garastāvokļa dāvanām, tēt. – es noteicu.

- Tev viņa patiks. - tētis noteica.

- Labi, jau, labi. – es teicu un gāju augšā. Tur gultā bija groziņš, un groziņā bija kaķēns. Mazs, pūkains kaķēns. Siāmietis. Tāds kādu vienmēr esmu gribējusi.

- Paldies, tēti! – es no augšas kliedzot pateicos viņam.

- Es zināju, ka tev patiks. – brālis bija uznācis uz manu istabu.

- Tu man viņu uzdāvināji? – es pārsteigta jautāju brālim.

- Jā, mana. Es zināju, ka tev patiks. – viņš ar smaidu sejā noteica.

- Man likās, ka tu mani ienīsti kopš es pēc māsas bērēm nokniebos ar tavu labāko draugu. Tu pat nerunāji ar mani visu šo laiku. – es pārsteigta teicu.

- Es tevi mīlu. Tu nesaproti to? Nāc šurp. – viņš pateica, pienāca man klāt un cieši mani apskāva.

- Es biju tāda muļķe. – es nočukstēju.



- Es zinu, māšuk, es zinu.