Jau Desmitā Daļa!
Es ar Madaru ātri pacēlām Markusu, un nolikām lai apsēžas. Viņš ir pārāk smags lai panestu pa šo gaiteni, kuru apspīdēja gaišās sienas, tomēr grīda bija kā skolas ēdnīcā. Sagrauzta, un netīra. Madara paņēma vietējo žurnālu un sāka vēdināt, bet pēkšņi viņai palika slikti un viņa aizskrēja uz vietējo tualeti, es gribēju teikt, pretīgo tualeti. Tur arī viss ir pretīgs, bet sienas ir vēl daudz nesmukākas. Es paņēmu žurnālu un turpināju vēdināt. Saprotot to, ka Markuss neatjēdzas, izlēmu pasaukt ārstu.
-Tur guļ noreibis cilvēks! – Skrēju pa gaišo gaiteni, meklēdama ārstu. Atradu pirmo kuru satiku, un vedu uz soliņiem. Ārsts, apskatīja un iedeva spirtu, kas atradās tepat viņa baltās jakas kabatā. Markuss protams pamodās, es domāju tas strādā tikai filmās!
-Markuss? – Pirms pateicos ārstam, uzdevu pirmo jautājumu brālim.
-Viss kārtībā. – Markuss saprotot to, ka tā esmu es, nomierinājās.
-Paldies dakter. – Apskāvu brāli, un pateicos vīrietim, kurš vienkārši iedeva ožamo spirtu. Viņš aizgāja.
Mēs ar Madaru un Markusa palīdzību viņu aiznesām uz mašīnu, un aizvedām uz mājām. Atbraukuši, es devos uz jūru pastaigāties, un atstāt viņus divatā. Jau biju tuvu jūrai, un neatlika daži soļi, ka jau redzēju skaisto saulrietu. To savienojas oranža sarkana, un dzeltena krāsa, jūra spīdēja, un gar jūras malu, klaiņoja saules stari. Es nolēmu doties tuvāk ūdenim, un ar basām kājām pastaigāt. Saprotot to ka man zeķē ir caurums, atlika vilkt vēlāk slapju kāju, plikā kurpē. Jau atrados līdz vidum, un apsēdos. Nometu kurpes blakus, un vienkārši nedomāju par neko citu kā par brāli. Pagāja desmit minūtes, un sāka pūst aukstais vējš, gar skaisto krastu. Es nevarēju doties prom, un pamest šo skaistumu. Esmu iedzimusi no mammas, kurai arī kādreiz patika staigāt gar jūrām ar mani. Līdz ko es piecēlos, lēnā gaitā devos pa sausajām, un aukstajām smiltīm. Kurpes atradās labajā rokā, un es turēju galvu tikai pa labi, uz jūras skatu. Netālu bija cilvēki, kuri izskatījās precēti. Tur bija deviņ gadīga meitene. Tik skaisti. Man notecēja asara. Par visu ko nodarīja Kaspars. Žēl Ervīna. Kādēļ tā? Madarai ir bērns jau vēderā, bet man nekā! Kaut vēlētos nomirt. Visu kas notika. Santa, Ervīns, Kaspars, Markuss. Mana dzīve ir paradīze? Nē. Ir tikai viens jautājums, kāpēc es?
Atrados jau pie zaļās zālītes. Nolēmu pa šoseju doties ar basām kājām. Uzkāpjot uz divām smēķu cigaretēm, nācās vilkt netīrās kurpes, kuras jau bija izmīcītas pa smiltīm.
Atvēru somiņu un apskatījos pulksteni. Rādīja piecpadsmit pāri deviņiem. Par cik paķēru maku, nolēmu kaut ko garšīgu nopirkt, vakaram. Iegāju veikalā, un visi uz mani noskatījās. Tas ka viņiem nekad nav bijušas netīras kurpes, nenozīmē, ka pa citiem jābrīnās. Ātri atradu vajadzīgo plauktu, un devos uz kasi, kaut ātrāk nonāktu laukā. Aiz pagrieziena dodoties uz kasi, es redzēju Ervīnu un Kasparu. Kas pie velna? Viņi paspieda viens otram roku, kas notiek? Mīļo pasaulīt.
-Ervīn? – Pieskrēju un pa visu veikalu nobļāvos.
-Nu? – Viņš nepagriežoties saprata ka tā esmu es. Bet vismaz atbildēt atbildēja.
-Kāpēc tu sveicinies ar viņu?
-Viņš mans draugs. – Ervīns atbildēja, kamēr Kaspars vēroja visu.
-Viņš nolaupīja Madaru, kura jau ir stāvoklī no viņa. – Iečukstēju lai neviens nedzird.
-Kāda Madara?
-Mana brāļa draudzene. Velns, un tu viņam tici? – Atkal čukstēju.
-Tev jau nu ticēt nevajadzēja. – Ervīns noteica, un nopirka pirkumu.
-Ē! Apsardze?! Te lien rindā! – Ervīns iekliedzās. Jo ielīdu starpā abiem puišiem.
-Tu esi cietsirdīgs. – Ar visu pirkumu pat nenopērkot skrēju mājās. Aizlaidos. Esmu zagle? Nē, es vienkārši esmu nedaudz nabadzīga. Esmu pie tā vainīga? Nē.
Tas ka mani vecāki kādreiz bija bagāti nenozīmē, ka tagad es bušu labāka. Devusies mājās, es redzēju kā policisti izskrien no tā veikala. Uzreiz paslēpu pirkumus, un aizmuku. Nekā daudz, tikai čipsi un kola lielā.
Atnākusi pie Markusa, redzēju ka viņš bija šokā.
-Mēs braucam prom. – Markuss jau norādīja uz mantām kuras bija manas, jau sakārtotas.
-Redzu, tev jau labāk? – Pavaicāju, iemetot čipsus un kolu somā.
-Jā, mēs braucam prom.
-Kur tieši? – pavaicāju aiztaisot somu, saprotot ka Madara nav mājās.
-Uz Angliju. – Markuss bija sarkans, atkal stresā.
-Kāpēc, kas noticis? – Jau sāku uztraukties par brāli.
-Madara, pakaļa. Visu ko viņas dēļ darīju, bija ciešami. Tikko pieķēru ar vienu puisi. – Markuss apsēžoties paskaidroja.
-KAS notika, visu pēc kārtas! – Nokomandēju.
-Labi, labi. Es gulēju pirmajā stāvā dīvāna. Madara iecerēja, ka šovakar nepamodīšos, tāpēc uzaicināja to stulbeni. Tālāk, es dzirdēju šļupstus, vai ko tam līdzīgu. – Markuss nomierinājās. – Devos augšā, un redzēju abus mīcoties. Kaut arī Madara ir stāvoklī no Kaspara.
-Ko? Es tam neticu. – Noteikusi, novērsu skatienu, jo kāds klauvēja pie durvīm.
