3.nodaļa
Ieejot pa skolas galveno ieeju, man pretī steidzās klasesbiedrene Annija. Viņas seju rotāja smaids, līdz ar to, pasmaidīju arī es, -Sveika. -viņa mani draudzīgi apķēra.
-Čau. Kas tad tā par svinīgu sagaidīšanu? -caur smiekliem izteicu.
Draudzene, ejot man līdzās pa gaiteni, skaidroja, -Tā, man tev šodien ir divi jaunumi. Pirmkārt, šodien nenotiek pēdējā bioloģija. -uzreiz pasmaidīju. Viens no priekšmetiem, kuru visvairāk necietu. -Un ir arī otrs...- draudzene veiksmīgi ieturēja pauzi.
-Nu? -biju nepacietīga.
Bijām jau aizgājušas pie savas klases, -Skaties. -Annija man norādīja taisni priekšā. Starp zēniem iznira sen neredzēts, bet zināms augums.
-Mik? -izdvesu. Puisis pagriezās pret mani un uzreiz pasmaidīja. -Tu esi atgriezies? -staroju.
Miks pienāca un mani cieši apskāva, -Sveika.
Atrāvos no viņa un jutu, ka acīs sariešas asaras, -Es neticēju, ka atgriezīsies.
Puisis, kurš stāvēja manā priekšā, kopš 9. klases bija aizbraucis uz Īriju dzīvot pie vecākiem ar domu, ka tur arī paliks. Tolaik biju viņā nevaldāmi iemīlējusies, bet kas gan tajā vecumā varēja būt par mīlestību! Parasti tauriņi vēderā. Atminos, kā vienā klases ballītē pirmo reizi skūpstījāmies. To es laikam nekad nespēšu aizmirst, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas bija man pirmais skūpsts.
-Redzi, stāvu šeit sveiks un vesels. -draugs pasmaidīja un apgriezās uz papēdi, lai es viņu viscauri spētu aplūkot.
Toreiz es ļoti pārdzīvoju par viņa aizbraukšanu. Tas bija tik spontāni un sāpīgi. Sāpīgi tāpēc, ka gandrīz sagāju ar viņu kopā un sapnis par pirmo puisi savā dzīvē šķita tik īsts.
Bet pašlaik, stāvot viņa acu priekšā, tās šķita tikai atmiņas. Tukšas atmiņas. Vairāk nevaldīja tās sajūtas, kas agrāk. Tikai saviļņojums par to, cik Miks bija izmainījies. Kļuvis par pieaugušu un simpātisku vīrieti.
Visu atlikušo dienu nespēju slēpt smaidu un prieku, līdz viņu pamanīju, bet es zināju, ka tas ilgi nevilksies. Viņš tomēr bija izmainījies un es šo Miku nepazinu. Spēju tik iedomāties, ko viņš aiz sevis ir atstājis Īrijā. Cik sapratu, puisis šeit mācīsies līdz gada beigām, lai pēc tam veiksmīgi iestātos Alberta koledžā. Tā es sapratu no klasesbiedriem. Personīgi ar Miku nebiju pārmijusi ne vārda kopš rīta, kad ieraudzīju. Man vienkārši nebija ko teikt, lai gan bieži atradāmies viens otram līdzās un bija ideāls brīdis, lai uzsāktu sarunu.
Dārta noteikti neticēs šiem jaunumiem. Man šodien stundas notika līdz 15:15, bet draudzenei nācās mācīties līdz 16:00. Uzreiz pēc stundām, steidzos ārā, lai brauktu uz dzīvokli. Taču pie skolas ieejas manīju Ralfu. Viņš izskatījās ne mazāk apjucis.
-Ralf, ko tu te dari? -apvaicājos.
Puisis atstutējies pret skolas sienu, turēja rokās telefonu, -Dārtu gaidu.
-Bet viņai stundas beidzas pēc 45 minūtēm. -atgādināju.
Viņš ielūkojās savā telefonā un neveikli iesmējās, -Ak pareizi, šodien taču ir piektdiena. Un es domāju, kāpēc viņa neatbild ne uz īsziņām, ne zvaniem.
-Gadās. Iesmējos, pamāju viņam ar roku un devos pie savas mašīnas, -Labi, tad jau līdz kādai citai reizei. -puisis pasmaidīja un manīju, ka viņa augums pazūd autostāvietā.
Bija paveicies, ka no skolas dzīvoju aptuveni 15 minūšu braucienā un tas ir tad, ja krustojumos vēl nākas gaidīt. Ar vecākiem nebiju runājusi jau trīs dienas. Viņi abi dzīvoja un strādāja otrā Rīgas galā. Tāpēc viņus satiku tikai nedēļas nogalēs un tad, ja bija vajadzība pie viņiem braukt. Tā, es dzīvoju viena pati divistabu dzīvoklī ar savu kaķi Skailaru.
Visu atlikušo dienas daļu pavadīju mājās, mācoties kā parasti. Uz pilnu skaļumu ieslēdzu "Foster the people" dziesmas un dziedāju tām līdzi, it kā neviens mani nedzirdētu. Tanī brīdī man atnāca īsziņa no Dārtas Ralfiņa. ''Čau". Atcerējos, ka Dārtai vakar nebija kredīts un viņa noteikti rakstīja no sava puiša numura. Tāpēc negaidot atbildēju, "Čau".
Pēc pāris minūtēm telefons novibrēja. Atnāca īsziņa no tā paša numura, -"Mums vajag parunāt".
Jau grasījos atbildēt, kad atnāca vēl viena ziņa, bet šoreiz no pašas Dārtas numura, "Čau. Līva, tev vajag man palīdzēt!".
Nolēmu atbildēt tomēr Dārtai pašai, "Bet kā, vai tad tu tikko nerakstīji man no Ralfa numura?".
"Ko? Par ko tu runā? Nesaprotu. Bet tas ir svarīgi - mums vajag satikties."
