Heh, tik ļoti iepatikās rakstīt, ka pat diena nav pagājusi, kopš noslēdzies "Saistīto" stāsts. Nolēmu iemēģināt roku jaunā stāstā :) Protams gaidīšu atsauksmes par stāsta turpināšanu. :)
1.nodaļa
No likteņa neaizbēgsi... Un tie cilvēki, kuriem lemts būt tavā dzīvē, tajā būs...
Bija pagājušas jau aptuveni 10 minūtes, kopš kavēju tikšanos ar labāko draudzeni Dārtu. Tā notiek gandrīz vienmēr. 4 gadu laikā, kopš pazīstu draudzeni, uz roku pirkstiem varētu saskaitīt, cik reizes esmu viņu gaidījusi.
Telefons kārtējo reizi vibrēja. Zvanītāja bija Dārta. Nospiedu sarkano klausulīti, lai brīdinātu, ka esmu jau ceļā. Šodien bija kārtējā ceturtdiena, kuru pavadījām kafejnīcā. Oficiantes mūs jau pazina, tāpēc bijām vienmēr gaidītas.
Bija vēsa novembra diena. Skrienot ārā no dzīvokļa, gandrīz aizķēros pati aiz saviem šņorzābakiem. Steidzoties, aizmirsu tos aizsiet. Arī mēteli nepaspēju aiztaisīt kārtīgi, jo telefona vibrācija kabatā bija palikusi kaitinoša.
Pagriežoties ap stūri, manīju Dārtas augumu. Viņa nesmaidīja. -Sveika. -draudzene nošņācās.
Aizelsusies steidzu pogāt ciet mēteli, -Piedod.
-Man istabā jau visa siena aizrakstīta ar taviem "piedod". Sāc varbūt beidzot laicīgi sataisīties. -Dārtas tonis lika man justies nedaudz vainīgai.
-Bet, bet...-spirinājos pretī, -Tu taču mani pazīsti.
Draudzene mani sapurināja, -Līva! Tikai nesaki, ka atkal internetā aizsēdējies, sarakstoties ar kādiem tirliņiem?!
Mans šķībais smaids izteica visu. Komentāri bija lieki.
-Tā jau es zināju. -Dārta noteica un paķēra mani aiz rokas, -Mums jāpasteidzas, Ralfs jau gaida.
Sagremojot informāciju, strauji apstājos un nesaprotoši vēros draudzenē, -Tikai nesaki, ka ņemsi savu puisi šodien līdzi uz mūsu kafejnīcu. Dārta, tā nevar! Tās ir mūsu īpašās dienas. Tā jau pietiek, ka ar viņu tiecies gandrīz katru dienu. -biju tuvu izmisumam.
-Daudz tu ar viņu esi laiku pavadījusi? Šodien varēsiet tā kārtīgi iepazīties un tici man, tev viņš iepatiksies. -draudzene nodūdoja, -Re, viņš jau zvana!
Visu atlikušo ceļu, centos saprast Dārtas sacīto. Jā, es ar Ralfu esmu tikusies tikai pāris reizes un tās pašas ilga vien dažas minūtes. Abi ir kopā jau vairāk kā mēnesi. Pa šo laiku ar draudzeni esmu tikusies daudzreiz mazāk, nekā tad, kad bijām brīvas meitenes. Iespējams man nedaudz skauda, bet apbruņojusies ar domu, ka labāk vēl būt brīvai savos 18 gados, smaidīju un priecājos par Dārtu. Brīžiem ir grūti tēlot to, kas es neesmu, bet man bija svarīgi nesāpināt otru, izsakot pretenzijas pret puisi.
Pēkšņi Dārta paātrināja soli, manot savu puisi. Tipināju nopakaļ. Brīdī, kad abi sastapās, sekoja spiegšana un pārāk uzkrītoša sasveicināšanās. Pakāpos sāņus, lai citiem nešķistu, ka esmu piektais ritenis.
-Ralf, šī ir Līva. -draudzene starodama, noteica.
Pusisi viņu pārtrauca, -Mēs jau iepriekš esam tikušies. Vai neatceries, mīļā?
Draudzene neveikli iesmējās un ieķērusies puisim elkonī pasteidzās man pa priekšu. Tanī brīdī radās vēlme apgriezties un doties prom, jo manīju, ka viņu kompānijā neesmu vajadzīga. Abi runāja un smējās, pat nepalūkojoties uz mani. Garastāvoklis manāmi slīdēja. Katrs solis, ko spēru, kļuva ar vien mazāks, lai palielinātu attālumu starp sevi un abiem balodīšiem un tad vienā brīdī nemanāmi iejukt cilvēku pūlī. Rīga bija pietiekami liela, lai man nebūtu problēmas nejauši pazust, vienkārši pagriežoties un dodoties pretējā virzienā.
-Līva! Kāpēc atpaliec? -pēc mirkļa dzirdēju Dārtas balsi.
It kā pasmaidīju un steidzos abiem pievienoties. Plāns neizdevās!
