Nesalaužamā 353

Jauna daļa ir klāt, izsakiet lūdzu savas domas par šo daļiņu un pašu stāstu. :)


Ir pagājušas 24 stundas, es neko nezinu par savu māti. Es nezinu vai viņa ir dzīva? Kas notiek ar mazo? Vai es esmu nogalinājusi savu māti?

Jau atkal man rokās ir tējas krūze un es veros saulrietā. Klusām atveras durvis un pa tām ienāk Kols. Viņš nostājas man pretī un nokrīt uz viena ceļa.
Viņam rokās ir maza sarkana samta kastīte, viņš to atver un iemirdzas gredzens.
- Kiera Hudson, katra diena ko es pavadu ar tevi ir lieliska, katra minūte, kad mēs neesam kopā, velkas ļoti lēni. Kad tu kaut kur dodies, tu izej ārā pa durvīm un es jūtu, ka es ilgojos pēc tevis. Vai tu kļūsi par manu sievu?- Kols skatās man acīs un gaida atbildi.
Jūtu, ka lejup pa vaigiem noslīd asaras.
- Jā!- atbildu. Kols paņem manu roku un uz tā uzvelk gredzenu. Viņš pieceļas un pieceļ mani kājās, jau pēc brīža mūsu lūpas ir savijušās.

Kols saņem manu roku un mēs ieejam istabā. Ceļš uz virtuvi ir izgaismots ar svecītēm. Kad ieejam virtuvē, galds ir uzklāt. Ap galdu Olīvija un Kamerons stāv ģērbušies kā oficianti, tas man izraisa smieklu vētru.
- Ko tu smejies?- Olīvija jautā.
- Jūs abi tik smieklīgi izskatāties.
- sēdies pie galda, mēs jūs apkalposim.
- Non. Jūs varat salikt ēdienu, bet jūs mums pievienosietes, es nevēlos, lai jūs jūtaties kā kalpi.
- Bet.- Olīvija iebilst. Es paskatos uz Kolu.
- Tā, Kierai ir taisnībā.- Kols saka.

Visi sēžam pie galda un ēdam, man pretī stāv vīna glāze, bet es viņu neesmu izkustinājusi no vietas.
- Kāpēc nedzer?- Olīvija man iečukst ausī.
- Vēlāk.- nočukstu un turpinu ēst.

Vakariņas ir beigušās, es esmu laimīga, tikai mani nomoka viens jautājums- kas ir noticis ar manu māti.
Visi kopā sēžam dīvānā un skatāmies, paskatos uz visiem un redzu, ka viņi ir iedziļinājušies filmā, es nespēju iedziļināties filmā, jo man nomoka daudz jautājumu par manu māti.

Zvans pie durvīm. Visi paskatās uz durvīm un turpina skatīties filmu, zvans atskan vēlreiz. Klusām pieceļos kājās un dodos pie durvīm.
Aiz durvīm stāv sargs, kas mani un Kolu ielaida iekšā.
- Labvakar, jums ziņa no jūsu mātes.- sargs man rokās ieliek aploksni, viņš pagriežas un aiziet.

Aizveru durvis un atveru aploksni.
" Sveika mīļo meitiņ,
Šī pavisām reizēm ir atvadas. Pēc operācijas, es nejutos labi, tāpēc nolēmu tev uzrakstīt patiesu vēstuli.
Lūdzu, nevaino sevi manā nāvā, tas bija tikai negadījums. Es tavās acīs redzēju, kā tu pati ar sevi cīnies, tu atlaidi ieroci, bet irociem gailis nospiedās un izšāva lodi.
Mazais tiks laimīgi audzināts pie Spensera māsas.

Lūdzu saudzē sevi un savu bērniņu. Kā es to zinu? Tu biji pārāk emocionāla, kaut tu neesi emocionāla, arī tad kad tu biji maza, tu mēģināji visu turēt sevī un radīt laimi visapkārt.

Es tevi mīlu.
Ardievu.
Mamma"

Vēstule lēnām nolido lejup uz zemes, es atspiežu muguru pret sienu un noslīdu lejup skaļi iekliedzoties.

Dzirdu, ka soļi nāk manā virzienā, soļi apstājas. Kāds paņem vēstuli un lasa.
Es plēšu sev matu. Paveros augšup, Olīvija tur rokās vēstuli un lasa, Kols lēnam nāk pie manis.

Viņš saudzīgi paņem mani rokās un uznes augšā uz manu istabu. Kols ieliek mani gultā, es neatlaižu viņa roku, jo man vajag atbalstu un plecu uz kura izraudāties.

Man asaras ir beigušās, es ar Kolu sēžam klusumā.
- Piedod.- čukstu.
- Par ko tu atvainojies.
- Piedod, kas es tevi neklausīju.
- Kuššš.
- Es nezināju. Man bija tikai aizdomas. Piedod, ka neteicu.- paceļu acis un skatos uz Kolu. Kols mani ieceļ sev klēpī un apķer.
- Viss kārtībā. - Kols saka un noskūpsta man pieri.
- Atnāksi ar mani rīt pie ārsta?- klusām jautāju.
- Protams, mīļā. Tagad ejam gulēt.- Kols saka un atlaiž mani vaļā, es apguļos un apsedzos, Kols man apguļas blakus un apķer mani.

***
Balta gaisma. Visapkārt smaržo pēc ziedošas pļavas. Atveru acis un atrodos pļavā, turot sava brāļa roku.
Sems atlaiž roku.
- Paldies.- viņš saka un apskauj mani.- Tagad mani šeit vairs nekas netur, tagad es varu doties tālāk.
- Bet es nevēlos, lai tu dodies.- saku.
- Ikvienam ir laiks, kad jādodas prom, lat ja to nevēlas, man laiks ir pienācis.- brālis noskūpsta man pieri un pagriežas.
- Es tevi mīlu.- kliedzu.
- Arī es tevi mīlu māsiņ- brālis saka un aiziet prom. Viņš lēnam izgaist, dodoties pretī saulrietam.
***