Es atvainojos ka neiliku daļu pagājušo nedēļ :(
Bet šeit ir jaunā daļa ^.^
Mīlu! 
Lasima
Es pamodos no kaķa šņākšas, tad es atcerējos par vīrieti, kuru sasēju. Es piecēlos, izstaipijos un pārliecinājos, ka maska joprojām ir savā vietā. Tā bija, pat par spīti nemierīgam miegam, kurš ilga vien 3 stundas. Es paskatījos pulkstenī un tas rādija desmit minūtes pāri četriem. "TU!" kliedziens iztraucēja mani no miera. Es pagriezos un skatijos uz šokēto vīrieti. "Tiešām nobijies no manas maskas, tēvs?" es izsmejoši jautāju un noliecu galvu uz sānu. "Tu slēp sevi aiz tās maskas tikai tāpēc, lai tevi ne vella nevarētu atpazīt! Un kāpēc tu mani nosauci par... tēvu!?" viņš jautāja un centās atraisīt savas rokas. "Ar masku tiešām TU mani neatpazīsi." es īpaši uzsvēru vārdu 'tu'. Es noņēmu masku un skatijos, kā tēva skatiens kļūst pārsteigts. "Tagad atpazini, ja?" es iesmējos un uzliku masku atpakaļ uz sejas. "Nē... Es domāju.... Ka tu esi mirusi, tāpat kā viņi..." viņš teica, es tikai iesmējos. "Es.... ES viņus nogalināju! Un tev vajadzēja tur arī būt! tajā pašā dienā! Bet kur tu biji? Pie savas stulbās palaistuves!" Es kliedzu un satvēru savu nazi stingrāk. Es pat nebiju pamanījusi, ka es paņemu nazi. "Es..." viņš gribēja ko teikt, bet es viņu pārtraucu. "Tagad tu varēsi to visu skaidrot savam sagaidītājam, lai kurš tas arī būtu, bet tas, viss ticamāk, būs pats Velns!" es mierīgi teicu un ietriecu nazi viņam kaklā. Es aiz maskas smaidīju. Asinis notraipīja manu roku un mēteļa piedurkni. es domāju ko darīt tagad, ja es viņu te atstāšu, tad viņu tik ātri neatradīs, ja vien es nepiezvanu policijai un nepasaku, ka šeit ir līķis. Tā arī darīšu! Es iemērcu rokas asinīs un uz sienas uzrakstīju 'Viņš mani redzēja' un uzzīmēju varavīksni ar asinīm. "Ko domā darīt?" kāds teica un apskāva mani. Es pagriezos un apliku rokas ap Bena kaklu. "Paņemt savu kaķi, piezvanīt policijai un kādu laiku šeit vairs nerādīties." es pasmaidīju. Bens pasmaidīja pretī un noskūpstīja mani.
Andrea
Nedēļu neko neēdu. Mani mocīja izsalkums, tomēr ēst es nevarēju. Bija naids pret visu un visiem. Vienreiz zem šī mana noskaņojuma trāpījās Džefs, kuram tagad ir uzdauzīta acs. Nav ko kaitināt. Pūce visu laiku atradās ar Slenderu, tas izsauca man greizsirdību. Es tā gribēju uz mājām, ja godīgi. Kam es te vajadzīga esmu? Nevienam. Manuprāt, Slenders vienkārši izmanto mani, Džefs nicina un krīt uz nerviem, tas zilajā maskā vispār uzskata par ielasmeitu...Lasima ar Benu, tur es vispār nelienu. Manas domas pārtrauca manis pašas radīts sāpju pilns kliedziens. Es tā vēlējos, lai mamma mani samīļo.Sāku raudāt. Raudāju ilgi, kamēr jau spēka nepietika. Dusmas mani plosīja. Tak, lai viņš iet ellē...vēlreiz. Pielecu kājās un izgāju.
Virtuvē stāvēja Splendors un kaut ko gatavoja...kā parasti. "Iedod nazi." Sausi paprasīju." Kam tev?" Viņš pagriezās. "Vienkārši IEDOD!" Histēriski kliedzu. Virtuvē iebrāzās Džefs ar zilu aci, kuru varēja manīt vāji, un aiz viņa Slenders. Nepaspēja neviens neko pateikt, kā es sāku skaļi kliegt. "Domā man te labi? NECIK! TE nav tās mīlestības, kā manā 'ģimenē. Te tikai izmanto un ņirgājas. Bens nez kāpēc laimīgs, Slender, kāpēc es neesmu? " Apklusu un asaras aizmigloja manu skatienu. 'Varēji izvarot mežā, kā parasti dari to ar upuriem. Nevis turēt mājā, kur es jūtos kā cietumā." Slenders stāvēja. VIŅŠ pie VELNA vienkārši stāvēja! Manī tas izraisīja dusmas. Lielas. "Da zini ko? Jūs visi, ne tikai Slenders, ejiet, jūs visi..." "Es mīlu tevi." "...D...I...Tu ko?" Atspiedos pret sienu. Es neko nesapratu, pamats zuda zem kājām. "Es mīlu tevi, Andrea. Tāpēc arī nepametu tajā mājā." Taustekļi parāva mani. "Mīli? Kas tā par mīlestību, ja tu esi rupjš pret mani?" Atgrūdos no viņa, tomēr Slenders nelaida mani vaļā. "Man vienalga, ko tu izdomāji savā galvā. Man pie vienas vietas, ka tu esi tik agresīva. Pat, ja tu psiho, neesi apmierināta ar kaut ko, man vienalga. Es vēlos tevi sev blakus vienmēr. Es vēlos ne tikai, lai tu man būtu draudzene, bet būtu kas vairāk. Man vienalga, ka tu esi cilvēks, es: Elles radījums. Es mīlu tevi. " Man neviens tā neteica. Es asarainām acīm skatījos uz viņu."Piedod, bet es arī neesmu tīri cilvēks." Uzsmaidīju. "Starp citu, kur mana Mistērija?"
Tāda mazliet paīsa :D
Mēģināšu, kā kompensāciju, uzrakstīt nākošo daļu pēc iespēja ātrāk ^.^
