Šo ieliku pēc pieprasījuma...
Ieliku tik cik bija...
Mīlu! 
Lasima
"Es iziešu ārā..." es nopūtos un piecēlos no dīvāna. Bens uz mani paskatijās mazliet samulsis. "Neej nekur tālu, labi?" viņš piekodināja. Es pamāju ar galvu. Aizskrēju uz savu istabu, uzvilku mēteli, paķēru savu lietussargu un izgāju ārā. Gaiss likās nedaudz siltāks nekā tajā dienā. Es aizgāju līdz klajumam, kur man uzbruka. Spārdot lapas, pamanīju ķēdīti ar sirsniņu. Es pacēlu kaklarotu un atvēru sirsniņu tur bija meitenes bildeun blakus puiša. Meitenei bija koši zilas acis un sarkanbrūni mati. Savukārt puisim bija brūni mati un zilpelēkas acis. Es apskatīju sirsniņu un izlasīju sīko iegravējumu. "Diana un Džefs..." es pie sevis noteicu un gāju atpakaļ uz māju. Kad tuvojos mājai es pamanīju Benu. Viņš pasmaidīja un es pasmaidīju viņam pretī. "Kur Džefs?" es vaicāju, kad piegāju tuvāk mājai. "Kam tev viņu?" Bens mazliet skumīgi noteica. "Es atradu kaut ko, kas manu prāt ir viņa." es noteicu un parādiju kaklarotu Benam. "Džefs to pazaudēja pirms gada..." Bens noteica. "Ko es pazaudēju?" Džefs nobiedēja mūs. Viņš bija atkal salicis matus zirgastē. Es parādīju viņam kaklarotu un viņa acis ieplecās. "Di...." Džefa acīs sariesās asaras un viņš paņēma kaklarotu. Es paskatijos uz Benu un viņš iegāja mājā. Pēc īsa laiciņa es pametu Džefu. Es aizgāju uz Bena istabu un pieklauvēju. "Vaļā!" no otras puses atskanēja balss. Es atvēru durvis un ieslīdēju viņa istabā. Bens sēdēja uz grīdas un skatijās televizorā. Viņam bija austiņas un rokās pults. Viņš uz īsu brīdi atrāvās no spēles, lai paskatītos uz mani, un atkal pievērsās spēlei. Es apsēdos Benam blakus un skatijos, kā viņš spēlē Assassins Creed. Viņš spēli ielika pauzē un noņēma austiņas. Viņš paskatijās uz mani un pasmaidīja. "Varbūt ejam šonakt medībās?" viņš pēkšņi pajautāja. "Varbūt tagad?" es ieteicu un iesmējos. "Nu, ja dāma tā vēlas." Bens teica un arī iesmējās. Viņš pieleca kās un pasniedza man roku. Es pieķēros pie viņa rokas un piecēlos, lai pēc mirklīša tiktu iegrūsta gultā. Bens pasmaidīja un uzrāpās man virsū. Es nosarku un smaidīju. Viņš viegli noskūpstīja manas lūpas. Vieglais skūpsts kļuva kaislīgāks ar katru sekundi. Man nemanot, viņš bija novilcis man manu mēteli. Viņa skūpsts pārvietojās no manām lūpām uz kaklu.
Es pamodos un pamanīju visas savas drēbes uz grīdas un tā pat Bena. Izberzēju acis un paskatijos pulkstenī. Divdesmit pāri pusnaktij. Ideāls laiks medībām. Es lēnām izslīdēju no gultas, lai nepamodinātu Benu, un ātri apģērbos. Izgāju no istabas un mani pārsteidza Slenders. "Kurp tu dosies?" Slenders vaicāja un sakrustoja rokas. "Nogalināt? Es tik sen neesmu bijusi pilsētā ar tādu mērķi." es noteicu un ieskatijos Slendera sejā. Likās, ka viņš domā. "Labi. Es tevi eskortēšu līdz pilsētai un tu drīkstēsi atlikušo nakti palikt savā mājā. Un man nāksies pateikt Benam, kur tu esi, jo viņš noteikti meklēs tevi." viņš noteica un uzlika savu roku man uz pleca. Viņš pasniedza man masku un lietussargu un pēc sekundes bijām mežā netālu no pilsētas. "Paldies!" es noteicu un ieskrēju pilsētā. Es uzliku masku un gaidīju, kad kāds ies garām. Man kļuva arvien aukstāk, tāpēc nolēmu iziet no sava slēpņa. Otrpus ielai es pamanīju kādu vīrieti, varbūt ap 40, un es viņu atpazinu.. Viņam mugurā bija ādas jaka un pār galvu pārvilkta kapuce. Es klusām pārskrēju pāri ielai un sekoju vīrietim. Es nojautu, ka ar savu modificēto lietussargu, viņu nenogalināšu. Par laimi, Slenders man iedeva nazi. Vīrietis mani pamanīja un apstājās tur pat ietves vidū. Es viņam iesitu ar lietussargu pa galvu no visa spēka un viņš atslēdzās. No trieciena mans lietussargs salūza uz pusēm. Es sagrābu vīrieti aiz kapuces un vilku pa ietvi. Es atklāju, ka neesmu tālu no savas mājas. Nokļuvusi pie mājas atslēdzu durvis un ievilku vīrieti mājā. Es viņu apsēdināju uz virtuves krēsla un sasēju. Viņš vēl bija bezsamaņā, tāpēc es apskatijos cik lieli bojājumi ir manam lietussargam. Atvēru lietussargu un puse vienkārši nokrita. Es nopūtos un aizskrēju uz savu istabu, kur stāvēja visas detaļas lietussarga labošanai. Salabojusi lietussargu, nogāju uz dzīvojamo istabu. Apsēdos uz dīvāna un pēc brītiņa mans kaķis ieleca man klēpī. Bija pagājusi aptuveni stunda un vīrietis vēl bija atslēdzies. Es nopūtos un iekārtojos gulēšanai tur pat uz dīvāna.
Andrea
Ar pūci uz pleca staigāju visu dienu. Man norūcās vēders, nu ja, es taču neēdu neko. Aizgāju līdz virtuvei un atradu tur krūzē tēju, blakus stāvēja pēc izskata garšīga sviestmaize. Es nedomājot pieskrēju pie tās un nokodu lielu gabalu, man aiz muguras kāds noklepojās. Strauji pagriezos. Pūce uzlidoja uz plauktiņa. Man priekšā stāvēja puisis zilā maskā. "Tas ir...bija mans.." Viņš norādīja uz tēju un uz pusi nokostās sviestmaizes. " Nu, piedod, stāv te nepieskatīts, domā, varēsi tā dienu turēt?" Es nedaudz sadusmojos. " Vispār te neviens neko svešu neņem...tikai tu." Mani sakratīja dusmu vilnis. " Tāda gadījumā, kāpēc tev tas ir vajadzīgs, ja tu staigā maskā un neņem to nost?" " Tev kāda daļa gar manu masku? Tu vispār kā...kā.." Sakrustoju rokas." Kā kas? Nu pasaki." Puisis mēģināja ko pateikt. " IELASMEITA!" Uzkliedza man virsū. Tieši tajā brīdī ienāca Slenders. " Kas te notiek?" Skatījos grīdā, jutu, ka puisis vienkārši parakstīja līgumu ar nāvi. "Pasaki..to..vēlreiz.." Klusi noteicu. " Ielasmeita." Puisis mierīgi noteica. Dūre sažņaudzās. Es viegli pasmīnēju. " Un kā tu vari to pierādīt?" Paskatījos niknām acīm. Tās kļuva sarkanas. Puisis mazliet atkāpās. " Pierādi, ja vari..." Mutē parādījās ļauns smaids. Slenders pienāca man klāt. " Vācies projām." Puisis aizgāja. PAņēmu krūzi un ietriecu to sienā. Skaļi norūcu. " ES NEESMU IELASMEITA, MAITA!" Kliedzu viņam nopakaļ. " Nomierinies." Slenders noglāstīja manu galvu, pēc kā manas acis kļuva tīri zilas. " Es nezināju, ka mani te pārsvarā visi ienīst." Sāku raudāt. Blakus man pielidoja pūce un piekļāvās ciešak sejai. Sabužināju viņas spalvas. " Es neesmu..." noteicu klusāk. Slenders apskāva mani. " Neesi...tu esi tikai mana..." Iegrābos viņa uzvalkā. Es neko vairs nevēlējos, tikai mieru. " Slender...es noguru no visa...Man dēmons negrib, lai man būtu miers." Nesagaidījusi Slendera atbildi izrāvos un aizskrēju uz istabu.
Atvēru durvis, sarullēju paklāju, uzzīmēju tur lielu apli. Viss bija kā nākas: sveces, zīmējums, manas asinis, Iesēdos aplī un iegrimu transā.
" Svētais, Sātan, kāpēc es ciešu?" Atvēru acis un ieraudzīju viņu stāvam pretī man. " Tev ir pārāk jauna dvēsele, kuru visi vēlas ievainot. Es cenšos to sargāt, bet nekas nesanāk. Cilvēce pirm viņiem to bija izkropļojusi, tagad visi cieš." "Cieš?" Paskatījos jautājoši. " Jā. Visi no šīs mājas nogalina. Un daži tavi mocītāji ir miruši. Es domāju par mocītājiem tu.." " Jā, es zinu." Nopilēja asara. Sātans pieliecās un noslaucīja to ar savu nagu. " Galvenais tici, ka tu kļūsi stipra. Ar katru upuri, ko viņi nogalina, tavas rētas aizvelkas." Man iepletās acis." Kā?" Sātans piesēdās. " Redzi, Slenders nogalināja tos, kas tevi mocīja un terorizēja visu bērnību. Tikai tajā vakarā tu viņus neatpazini." Es nezināju ko teikt. " Pirms es došos projām, teikšu tev tā: ar katru nogalināto, tu kļūsti nereāli stipra. Tikai savā galvā tu to neapzinies. A, starp citu, atnesu tev dāvanu. Kalnu kristāls. Nēsā to līdz nākošajam pilmēnesim." Un viņš pazuda. Istabā iestājās piķa melna tumsa, es piecēlos atvēru durvis un izskrēju. Man rokā bija aukliņā iekārts pilienam līdzīgs kristāls. Es to uzvilku. Viegla sajūta pārņēma mani.
Manu prāt, šī ir īsa daļa :D
Ja ir kāds angļu valodas cienītājs,
Varbūt vēlaties palasīt kādu mani rakstītu stāstiņu?
Atbildi komentāros un es stāstiņu ielikšu spokos. ^.^
