local-stats-pixel

Neraudi. Smaidi. 7. daļa2

57 0

Šī stāsta rakstīšana aiziet arvien lēnāk un lēnāk -_-

Bet es centīšos uzrakstīt pietiekoši lai sanāktu katrai jaunākajai daļai

Mīlu! emotion

Andrea
Splendors ar varu sagrāba un nonesa lejā, kur atradās Slenders. Vispirms nesapratu, kāpēc esmu tur vajadzīga tik ļoti, tad Splendors uzdeva man jautājumu, kas lika man ļoti nosarkt un samulst. Kamēr es centos kaut ko pateikt, apkārt mums sanāca puse Pastas iedzīvotāju. Tas lika man vēl vairāk apmulst. Es nezināju, kā to pateikt vienam viņam, kur nu vēl visas mājas priekšā. Tomēr Slenderam tas likās nekas. Viņš vienkārši pieliecās un noskūpstīja mani. Man iepletās acis, vaigi dega. Visi gavilēja un aplaudēja. Es strauji aizgriezos un uzskrēju augšā. Aizcērtot aiz sevis durvis, es ilgi klusēju. "Mmmm...JĀ!!!! Viņš to izdarīja, hahahaaa! Lai Satāns mani tur, velns parāvis!" Aizspēru spilvenu kaut kur stūrī. Mistērija nervozi čiepstēja, ierāvusies kastes stūrī. "Oj, piedod, putniņ." Noglaudīju viņas galvu. Atvērās durvis, pa tām ienāca Slenders. Neko nesakot, viņš pacēla mani, tad noguldīja gultā, piespiežot savu ķermeni pilnībā pie mana. Viņa rokas glāstīja manu kāju, sākot no ceļgala. Es centos izrauties, bet viņš ar taustekli vēl spēcīgāk piespieda pie matrača un aizvēra muti. Tad viņš ar roku apstājās pie stilba. Man sirds dauzījās. Lēni, slidinot augšā kleitu, viņš piekodināja:" Skaties kur skrien." Un parādīja noasiņoto roku. Es vispirms nesapratu, tad atcerējos, ka skrienot pa kāpnēm, aizķēros aiz margām, bet neko nejutu, jo laikam biju pārāk laimīga. "Eehh..." Noņurdēju. Tomēr nekas nespēja nostāties pretī kārdinājumam un es ar mēli nolaizīju Slendera vaigu pēc kā viņš ar taustekli aizslēdza durvis.
Piecēlos no aukstuma. Kleita bija aizlidināta kaut kur stūrī, krūšturis vispār bija pazudis no redzesloka, ādas jaka atradās uz krēsla. Piesedzos ar segu un piecēlos sēdus. Slendera nebija istabā. Pūce mierīgi gulēja. Kāja bija apsieta. Salasīju mantas un apģērbos. izgāju no istabas, man priekšā stāvēja Džefs. " Tiešām tik grūti valdīties?" Paskatījos uz viņu ar paceltu uzaci." Ko, lūdzu?" "Ja tev tik ļoti bija labi, varēji to tik uzkrītoši neizrādīt." Nosarku un aizskrēju lejā, pķēru vienu ābolu un izskrēju ārā.
Lasima
Es gribēju iet prom no Bena istabas, bet es arī negribēju. Bens apsēdās uz gultas un skatijās uz mani ar savām melnajām acīm. Bet viņš novērsās un es varēju pamanīt, ka viņš nosarka. Nez ko viņš domā? Es gribēju viņam to jautāt, bet nepaspēju. Viņš pieplaka pie manām lūpām. Es biju šokā, bet es atceros arī to, ka ES viņu noskūpstīju pirms tam. Es savas rokas apviju viņam ap kaklu un viņš viegli noguldīja mani gultā. Mēs būtu turpinājuši, bet mūs iztraucēja. "Khem..." traucētājs noklepojās. Mēs abi atrāvāmies un paskatijāmies uz durvīm. Tur stāvēja Džefs. Viņš bija vienkārši kaitinošs. "Mums te divi mīlnieciņu pāri jau. Laikam man arī vajadzēs kādu sameklēt." Džefs noteica un koķetīgi izbāza mēli. "Divi?" Bens paskatijās te uz mani, te uz Džefu. "Jap. Slendijs ar pūču meiteni pat pacentās!" Džefs iesmējās. Es nosarku nedaudz un paskatijos uz Benu un tad uz logu. Džefs beidza smieties un aizgāja, atstādams durvis līdz galam atvērtas. "Es ienīstu Džefu..." es noteicu, skatīdamās pa logu. "Kurš gan neienīst..." Bens izkāpa no gultas un ar rokām nogludināja savas drēbes. Es satvēru savu krustiņu un pavirpināju viņu starp pirkstiem. Atmiņas par savu brāļuku atkal uzplūda. Mans mazais brālītis to krustiņu uzdāvināja man uz piecpadsmito dzimšanas dienu. Viņš teica, ka tas mani aizsargās no nelaimēm, bet acīm redzot šī nebija nelaime. Bens uzlika savu roku man uz pleca un tas mani atsauca tagadnē. "Kaut kas kaiš?" Bens jautāja un noslaucīja asaru no mana vaiga. Es tiešām sāku raudāt. "Es atcerējos par savu brāli..." es noteicu.

Bens
Lasima izskatijās ļoti saskumusi un aizdomājusies. Es viņu iztraucēju no viņas pārdomām, uzlikot roku uz pleca. Viņa pacēla galvu. Viņai uz vaigiem bija asaras un es tās noslaucīju. "Kaut kas kaiš?" es vaicāju viņai."Es atcerējos par savu brāli..." viņa teica un savilka roku dūrē ap krustiņu. "Labāk ejam brokastīs." es smaidīju un izlecu no gultas. Lasima aizslaucīja pārējās asaras un arī izkāpa no gultas. Viņa pasmaidīja un aizgāja pārģērbties. Es viņu gaidīju pie viņas istabas. Pagāja piecas minūtes un viņa iznāca no istabas. Viņai mugurā bija melns džemperis un pelēki pieguļoši džinsi. Apavu izvēle viņai bija diezgan maza, bet viņas melnie zābaki piestāvēja visam. Mēs abi aizgājām uz pirmo stāvu. Lasima devās paēst, bet es pie televizora pieslēdzu nintendo64 spēļu konsoli un ieliku spēles kartridžu. Ilgi man neizdevās paspēlēt, jo man priekšā nostājās Sallija. Maza meitene ar gariem, brūniem matiem un zaļām acīm. Viņai mugurā bija sasmērēta, ar dubļiem un asinīm, kleita un rokās vecs plīša lācītis. "Sveika, Sallij! Kur misis P.?" es vaicāju, kā man blakus apsēdās Lasima. "Viņa ārā runā ar Džefiju." Sallija noteica un tajā brīdī mājā ienāca sieviete melnā kleitā. Viņas āda bija viegli pelēcīga, acis sarkanā krāsā un mati tumši melni. Bet tēlā visvairāk izcēlās viņas garais kakls. "Benij! Tik sen neredzēts!" viņa iespiedzās un apskāva mani. "Sveika, miss P.!" es teicu, cenšoties tik pie gaisa. "Bet žēl, ka mūsu ciemošanās būs īsa..." miss P. teica un pamanīja Lasimu. "Kas mums ir šeit? Sveika, esmu miss P.!" viņa pasniedza Lasimai savu, samērā kaulaino, roku. "Esmu Lasima." viņa paspieda kaulaino roku un pasmaidīja. "Nu, Benij! Uzredzēšanos! Mēs ar Salliju dosimies medībās. Ciao!" miss P. apskāva mani vēl pēdējo reizi. "Veiksmi medībās! Ciao, miss P.!" es noteicu, kā apskaviens beidzās. Miss P. un Sallija izgāja ārā un ieskrēja mežā. "Nez par ko viņa runāja ar Džefu?" es jautāju pats sev.
Slenders
Stāvēju vannasistabā un kārtoju kaklasaiti. Jā, laba meitene, ko vēl teiksi. Tikai mani izbrīna viens, kāpēc tieši es, nevis tāds kā Džefs? Viņam vismaz seja ir un viņš pats ir normāla auguma. Nolēmu uzprasīt to Andrea pašai. Kad gāju lejā, brālis centās atkal mani satvert, bet es izvairījos, pēc kā viņš nokrita. Ironiski skatījos viņam virsū. "Tu tik tiešām vari tik labi apmierināt?" Džefs, stāvot pie sienas, rokā virpināja nazi. "A, tev ta kas?" Dusmīgi noteicu. Džefs pasmīnēja un izgāja ārā. Splendors piecēlās. "Neko nesaki." Izgāju pats ārā. Izdzirdēju kliedzienus, bet tie nebija kā saucieni pēc palīdzības. Aizgāju līdz tai vietai un noslēpos aiz koka. Kliedzēja bija Andrea, kas jau gandrīz pārtapusi dēmona veidolā, centās uzbrukt Džefam. Interesanti, par ko viņu neviens tā nemīl? Tad radās sajūta, ka stāvu pie kamīna. Mazliet paskatījos ārpus koka. Andrea pilnībā bija ieskauta ugunī, viņas medaljons kļuva spoži sarkans. Āda lobījās nost, acis pilnas ar asinīm sarkanā krāsā, gari, melni nagi, kā arī ilkņi mutē. "Liec. Mani. MIERĀ!" No viņas izšāvās uguns tieši debesīs. Es sapratu, ka vainīgs nebija Džefs, jo jau brīdi viņš stāvēja ar mani. "Tāds skats pat labāks. Ko teiksi?" Bet pateikt neko nevarēju. Viņa kaut kam uzbruka. Es sagrābu Džefu ai pleciem un kratīju."Kam viņa uzbrūk?" "Es īsti nezinu, bet redzēju pilnīgi melnu stāvu ar zobenu rokās." Man nācās iejaukties, jo visas Sātaniskās lietas ne vienmēr beidzas labi. Tad pēkšņi izdzirdēju kaut kādu spalgu saucienu. Paskatījos debesīs un ieraudzīju pūci, kura ar nagiem ieskrāpēja tieši meitenes ienaidniekam sejā.
Andrea
Aizskrēju līdz pašam meža vidum. Man vienkārši uzplūda dusmas, agresija pat varētu tikt, es sāku dauzīt koku. Viens sitiens, otrs, trešais, dūre bija asinīs, bet koka miza pārsista. Sāka ļoti karsēt krūtis. Paskatījos uz medaljonu, kas bija tumši sarkans. Sapratu, ka nāksies ne tikai dūri izmantot un, ka ienaidnieks bija kaut kur netālu. Pagriezos un ieraudzīju Džefu."Kāpēc tu vienmēr mani izseko? Ko tev vajag?" Dusmīgi samiedzu acis. Džefs minstinājās, no kā es gandrīz vai traka kļuvu. "Ej takš tu d.." Nepaspēju pateikt, kā mani ieskāva tumša migla. "Nu, mēs atkal tikāmies." Klusa balss čukstēja. Man bija pretīgs šis radījums. Pretīgāks par cilvēci. Medaljons kļuva spoži sarkans, es vienkārši aptraku.
Atjēdzos istabā. man rokās bija pūces spalvas, pati pūce kaut kur nozuda. "NĒ! SLENDER!" Izgāzu durvis. Nolidoju pa kāpnēm, lejā sēdēja Bens ar Lasimu, Džefs, Splendors un vēl daži maskās. "KUR ir PŪCE?" Dusmīgi izkliedzu. Vairāk tas līdzinājās sāpju kliedzienam. Asaras plūda. "Slender." No citas istabas iznāca Slenders ar lielu pūci uz pleca. Viņa nebija līdzīga Mistērijai. " Kas tas tāds?" Nikni noteicu. "Tava pūce. Redzi, mīļo meitēn, tava pūcīte nebija parasta pūce. Viņa pēc kaujas ar to radījumu, kuru arī nonāvēja, kļuva lielāka." Es pieskrēju pie tās, saņēmu rokās un apskāvu. "Nekad bez brīdinājuma tā nedari." Pūce piespiedās un dobji noūjoja. Visi mīļi noskatījās, dažs novilka "aaaw". Slenders arī mani apskāva.

Papildus saprotiet to, ka es neesmu vienīgā,

kas raksta šo stāstu.

Nākošo daļu centīšos uz nākošo sestdienu ^.^

57 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Es pieprasu turpinajumu. Un tagad! :-))
0 0 atbildēt