Kad atbraucām mājās istabā jausēdēja Artūrs ar kādu meiteni. Noteikti viņa draudzene.
- Sveiki! - iesaucos kad iegāju viesistabā.
- Sveika. - Artūrs nervozi noteica.
- Čau, mani sauc Annija, esmu Artūra draudzene, un gaidāmā sieva. - Viņa mīļi paskatījās uz Artūru, un es aizrījos ar savu Narvesena kokteili.
- Jūs precēsieties? - šokēta vaicāju.
- Jā. - Artūrs nočukstēja.
- Un mums būs bērns! - Annija priecīga iesaucās.
- Nu ko, apsveicu. - klepojot izdvesu, vismaz varēja pabrīdināt, ka teiks ko svarīgu. nebūtu dzērusi.
- Paldies. - Annija saldi pasmaidīja.
Vāji uzsmaidīj, un uzgāju augšā. Man viņa nepatīk, ļoti nepatīk.
- Daniel? - klusi jautāju, kad biju viņa istabā.
- nu? - viņš asi apgriezās pret mani.
- Dzirdēji jaunumus? - apsēdos uz gultas malas, un skatījos uz Artūru.
- Kādus? - viņš garlaikoti novilka.
- Artūrs un Annija precēsies. Un viņiem būs bērns. - apgūlos gultā.
- Nopietni?! - viņš šokēts iebļāvās.
- Tak aizej pajautā, ja netici. - nomēdījos, un piecēlos sēdus.
- Ticu. - Daniels pasmaidīja, un apsēdās man blakus.
Paraustīju plecus, un uzgāju uz istabu. Aiz sevis aizvēru durvis. Gribēju jau kliegt, bet kāda roka piešāvās mani mutei.
- Nemaz nedomā kliegt. - vīrietis nošņācās, turot roku man uz mutes.
Pamāju ar galvu. Jutu kā galvā atbalsojās mani sirdspuksti, vīrietis vilka mani uz loga pusi. Mēs esam otrajā stāvā, vai viņš ir traks?
- Mani kāds nolaupīja? - atguvusies no atmiņām, satraukta vēros Danielā.
- Tu atceries? - viņš noelsās, un paskatījās uz mani.
- Es, nezinu, nu laikam jau. - apjukusi atbildēju.
- Jā, tā bija. - viņš nopūtās.
- ļaudis, ejam ārā! - Mišela ieskrēja istabā, un zīmīgi paskatījās uz mums.
- Es Tev vēlāk pastāstīšu. - Daniels nočukstēja, pirms mēs izgājām no istabas.
Pamāju ar galvu, un sekoju Mišelai. Atkal viņa ar savām trakajām idejām. Mēs visi, proti, es, Daniels un Mišela gājām uz parku. Es tā domāju.
- Kur tu mūs ved? - jau piekto reizi jautāju Mišelai.
- Mums būs dubultrandiņš! - Viņa iesmējās.
- Paga, ko? Un es par to neko nezināju? - apstājos uz ietves, un Mišela nobolīja acis.
- Es tāpat zinu, ka jūs esat saķērušies viens otrā. - Mišela ieķērās manā elkonī, un vilka uz priekšu.
- MIŠELA! - abi ar Danielu iebļāvāmies.
- Jūs esat tik saderīgi. - viņa sirsnīgi iesmējās.
Es tikai ninki noglūnēju uz Mišelu, un mēs turpinājām ceļu. Esam jau parkā, bet vienalga ejam uz priekšu, viņš noteikti gaidīs Mišelu, un mūs, pie Narvesena. Un beidzot mēs esam klāt!
- Sveika Mišela! - Kāds puisis ar zilām acīm uzsauc.
Kārtīgi nopētīju viņu, tīri simpātisks, iepatikās viņa zilās acis un balss.
- Samanta? - Viņš šokēts jautāja, skatoties uz mani.
- Jā, tā esmu es. - noteicu, un paskatījos apkārt, neērti kad uz Tevi tā skatās.
- Esmu Marks, es sēdēju Tev blakus matemātikā. - viņš aizrautīgi stāstīja.
- Piedod, es neatceros. - skumji novilku.
- bet tas taču bija tikai pirms diviem mēnešiem! Un es vēl Tevi uzzīmēju. - Marks cītīgi vērās manī.
- Viņa cieta avārijā, un tikai nesen pamodās no komas. Samijai ir amnēzija. - Daniels lietišķi atbildēja.
- ā, nu tad jau viss kārtībā. - viņš pasmaidīja, un mēs gājām izklaidēties.
Vakars pagāja brīnišķīgi, visi kopā smējāmies, un ārdījāmies. nemaz nejutos kā dubultrandiņā, drīzāk tā bija senu draugu sanākšana kopā. Mums kopā bija labi, mēs ar Danielu ļoti labi saprotamies, un Marks ir kā mans labākais draugs.
- Daniel? - uzsaucu, pimrs ieeju viņa istabā.
- Esmu te. - viņš atsaucās.
Iegāju viņa skaistajā istabā, aizvēru durvis, un apsēdos uz gultas malas.
- Atnāc. - papliķēju pa brīvo vietu sev blakus.
- Jā? - Daniels pasmaidīja, un apsēdās man balkus.
- Pastāsti par to, kas mani nolaupīja. - pagreizos pret viņu, un sakrustoju kājas.
- labi, es zinu, kas to izdarīja. - viņš nopietni teica.
