- Tu atceries Denisu? - Daniels pārsteigti iesaucās.
- Jā, es atceros vienu mirkli ar viņu.. Kas viņš ir? Kur viņš ir? - satraukti vaicāju, pieejot tuvāk Danielam.
- Deniss bija mans brālis. - viņš lēni novilka.
- Bija? - klusāk atkārtoju.
- Jā, viņš cieta nelaimes gadījumā. Jūs bijāt kopā apmēram gadu. - Daniels skumji stāstīja.
- Ak, man ļoti žēl! - iesaucos, un apķēru Danielu.
- Man arī. - viņš nočukstēja. - Nu ko, Tu laikam esi nogurusi, es nu iešu! - Daniels atraisījās no mana apskāviena, un izgāja no istabas.
Ar skatienu pārbrbraucu istabai. Izpētīju galda saturu, nekā, visas lietas ir aizvāktas. Danielam noteikti ir smagi, klusi nopūtos, un gāju aplūkot plauktiņus. mani piesaistīja kāds rāmītis ar fotogrāfiju. Tur biju es, un kāds puisis. Apgriezu fotogrāfiju otrādāk, nekāda uzraksta, tikai D&S. Tas noteikti ir Deniss, viņš izskatās ļoti jauks un skaists. Uz rāmīša nopil dažas asaras. Pietiks atmiņu šodienai. Noliku rāmīti atpakaļ, un paņēmu savu somu. Izvilku baltu kreklu, izskatās pēc vīriešu krekla. Smaržo pēc Daniela.
- Par ko domājam? - Daniels iegāja istabā.
- neko. - piecēlos kājās. - iedosi man ko uzvilkt? - jautāju.
- Paņem. - Daniels norādīja uz skapi pie sienas.
Aizgāju līdz skapim, un izvilku pirmo kreklu, kas pagadījās pa rokai. Paskatījos atpakaļ, Daniels sēdēja gultā, un skatījās uz mani.
- Daniela krekls. - klusi nočukstēju, un pasmaidīju.
Novilku savas drēbes, un uzvilku naktstērpu, ielīdu mīkstajā gultā, kas smaržoja pēc veļaspulvera.
- Samij?! - Spalgs kliedziens piecēla mani sēdus.
- es domāju, ka Tu nekad nepamodīsies. - Mišela atviegloti nopūtās.
- Cik pulkstenis? - apjukusi, un miegaina izdvesu.
- Ahh, guļava! ir jau divpadsmit, mēs braucam iepirkties! - Mišela iespiedzās, un aizdejoja līdz durvīm. - Esi gatava pēc pusstundas. - viņa paspēja nobļauties, pirms aizcirta durvis, un es viņai metu ar spilvenu.
Nomēdijos uz durvīm, un izlīdu no gultas. Klusi notenterēju pa kapnēm. Dzirdēju klusas sarunas, tāpēc lavījos uz to pusi un centos noklausīties.
- Kad tu viņai grasies to pateikt? - Daniels sašutis čukstēja.
- Es negribu visu sabojāt. - dzirdēju Artūra skumjo balsi.
- Un Annija? Ko Tu teiksi viņai ? - varēju iedomāties Daniela sejas izteiksmi šobrīd.
- Es kaut ko izdomāšu. - Artūrs ieteicās.
Pietiks slēpties, izlīdu no savas slēptuves, un lepni iesoļoju virtuvē.
- Nu ko tad es nezinu? - jautāju skatoties abiem aprunātājiem acīs.
- Emm. - Artūrs satraukts novilka.
- tātad tomēr kaut ko nezinu. - sarkastiski novilku, un apsēdos uz galda.
- Nē, Tu visu zini! - Artūrs iesaucās, un pieskrēja man klāt.
- Varbūt pasaki viņai? - Daniels no aizmugures uzsauca.
Artūrs uztraucies paskatījās uz viņu, kamēr es nesaprašanā skatījos uz abiem puišiem. Klusums ieilga.
- Varbūt kāds man pateiks kas te notiek?! - iebļāvos, un abi puiši pārsteigti skatījos uz mani.
- Artūram ir meitene. - Daniels nevainīgi iesaucās, un pazuda no virtuves.
neko neatbildēju, tikai skatījos uz Artūru. Viņš arī skatījās uz mani laikam gaidīja kad kaut ko teikšu.
- Es nedusmojos. - attraucu. - kad es varēšu ar viņu iepazīties? - plati pasmaidīju.
- Tu tiešām nedusmojies? - Artūra acis iemirdzējās, un es plati pasmaidot pamāju ar galvu.
- Tu esi labākā! - viņš iesaucās, un apskāva mani.
- Ej taču pie viņas. - burtiski izgrūdu Artūru pa durvīm, un atgriezos virtuvē.
Uztaisīju sev pāris maizītes, un karameļu tēju. Aši paēdu, un skrēju sataisīties. Tā, kā nezināju, kas ieplānots Mišelai uzvilku parastus šortus, un kreklu. Matus izķemmēju, mazliet kosmētikas, un esmu gatava.
- Samij, Tu ..- Mišela ienāca manā istabā. - ā, nu tad ejam. - viņa priecīgi iesaucās, un ieķērās manā elkonī.
Saķērušās nogājām lejā. Daniels stāvēja pie durvīm un priecīgi smaidīja, likās, ka viņš grib ko sacīt.
