- Kas tad to izdarīja? - satraukta jautāju, un pabīdijos tuvāk Danielam.
- Tas bija Artūrs. Viņam skauda kad Tu dzīvoji pie manis, nevis pie viņa. - Daniels nopietni skatījās man acīs.
- Nē! Kāpēc lai viņš tā darītu? - šokēta vaicāju.
- Nezinu. - Daniels nopūtās, un pagreizās projām.
- Ja nu viņš to izdara vēlreiz? - nopietni jautāju.
- Nu beidz, es taču esmu ar tevi. - viņš mīļi pasmaidīja, un apskāva mani.
- bet man bail. - nočukstēju, un ierausos Danielam klēpī.
- Es zinu! - viņš paskatījās uz mani.
- Nju? - jautāju, paceļot galvu uz augšu.
- Mēs brauksim uz manu vasarnīcu. - Daniels pasmaidīja, un izcēla mani no klēpja.
- tagad? - piecēlos kājās, un vēroju ko viņš veido.
- Nē, rīt. - viņšw pasmaidīja, un iedeva man koferi.
Nesaprotoši paskatījos viņā.
- Sakrāmē jau tagad. Un neaizmirsti paņemt peldkostīmu. - Daniels iesmējās, un var teikt, izgrūda mani no istabas.
Vēl joprojām, mazliet nesaprašanā iesoļoju savā istabā. Nosviedu koferi stūrī, un piegāju pie skapja. Es nezinu ko ņemt līdzi. Piestūmu koferi pie skapja, un sametu visas plānās drēbes iekšā.
- Kur tad Tu taisies? - Dzirdēju Daniela balsi.
- Nebiedē! - iesaucos, aizvērdama koferi, un paslidinādama to zem gultas.
- Viss kārtībā. - viņš pienāca pie manis.
- Es zinu. - nočukstēju, un paskatījos viņa acīs.
- Labi, arlabunakti, gaidīšu Tevi rīt savā istabā. - Daniels noskūpstīja manu pieri, un izgāja no istabas.
Laimīga nomazgājos, un uzvilku naktstērpu. Es tiešām domāju, ka man viņš patīk. Un arī es neesmu viņam vienaldzīga. Ielīdu dziļāk zem segas un centos aizmigt. Bet bezcerīgi, visu laiku domāju par Artūra un Annijas teikto. Viņi precēsies. Viņiem būs bērns. Mans labākais draugs mani nolaupa, kā tas var būt? Es domāju, ka viņš nekad tā neizrīkotos, bet Daniels man nemelotu. Es viņam uzticos. Es domāju, ka arī manā pagātnē mums bija labas attiecības, un viņš mani bija uzticams draugs. Laikam esmu gatava ielaist viņu savā dzīvē. Ceru, ka Mišela neiztaujās mūs par rītdienas aizbraukšanu, kaut gan ko var zināt.
- Tu jau guli? - no durvju spraugas izlīda Daniela spurainie mati.
- Nē, nāc iekšā. - atsaucos, un pietrausos sēdus.
- Varbūt, es varētu, nuu, gulēt pie tevis. - Daniels minstinājās pie durvīm.
- Protams. - pabīdījos, un atbrīvoju viņam vietu.
- Tu man tiešām ļoti patīc. - Daniels pagreizās pret mani, kad apgūlās man blakus.
Neko neatbildēju, tikai smaidīju.
- čuči saldi. - Daniel;s atkal noskūpstīja manu pieri.
- Arlabunakti. - aizvēru acis, un pabīdījos tuvāk Danielam. Viņš apķēra mni, un mēs abi aizmigām. Šoreiz tik tiešām man izdevās aizmigt.
Tā, kā aju otrā daļa šodien, mazliet īsāka :D Varbūt ir kādas idejas, iebildumi, labojumi vai kaut kas? :)
