Nepazaudētā cerība (6)1

Es neizpratu šo cilvēku. Vai Metjū runāja nopietni, es nezināju. Šis cilvēks vienmēr vēlējies būt ar mani, bet viņa alkahols nozīmēja ko citu. Šodien es nesapratu vai Metjū ir dzēris, parasti tāds viņš ir vienmēr.

Kad vēl dzīvojām kopā vecajā dzīvoklī, pa visu virtuvi bija viskija, un alus pudeles, gan bundžas. Pārsvarā Metjū neuzturējās mājās. Puisis teica, ka iet meklēt darbu, sākumā es Metjū ticēju un arī cerēju, ka pārradies mājās mani pārsteigs ar to ka atradis jaunu darbu. Manas domas pēc pāris dienām mainījās.

Kamēr puisis no rīta vēl uzkavējās mājās, es noklausījos viņa sarunas. Zināju, ka iedzert sauca viņa draugi, pats sakot, ka tie ir draugi no bērnības, tātad nešķirami. Sāka likties, ka Metjū ir kopā ar alkaholu ne mani.

Puisis šajā laikā ar mani nerunāja. Kad dzēra, viņš runāja pavisam maz. Dažreiz man vajadzēja iet uz veikalu Metjū pirkt alkaholu, un kad vairākkārt biju tur gājusi man sāka palikt kauns. Kauns no sava puiša, un tad es pavisam nolēmu - man vajag šķirties.

Tāpat neizpratu Metjū, man nebija vēlmes vairs uztraukties, jo zināju, kad viņš teica pēdējo teikumu, tā nebija patiesība. Varbūt atnāks kādu reizi pie manis, bet vēlāk nomierināsies, bet ja vajadzēs saukšu policiju, jo nu jau šī lieta bija nopietna.

Mans dzīvoklis bija normālā stāvoklī, beidzot nebija nekādas smakas ne no alkohola, ne puiša kas sabojājis dažus manas dzīves mēnešus.

Izdomāju uzkopt savu dzīvokli, jo uz logiem bija nelieli puteklīši, un arī vecais paklājs bija jāizvēdina.

Sāku ar logu. Viegli ar putekļlakatiņu noslaucīju putekļus, kas jau bija sakrājušies pa dažām nedēļām. Dzīvoklī neesmu bijusi tieši dažas nedēļas, laikam īrnieki arī nav. Īrnieki ierodas tikai mēneša sākumā, kad man jāmaksā īre un viss. Viss pārējais ir manā ziņā.

Paklāju izvēdināju, un atstāju uz balkona, lai tas paliek tur pa nakti. Devos istabā kurā atradās gulta, šobrīd miegs bija tas, kas vajadzīgs, lai atpūstos un sagaidītu jaunu dienu. Ja vien Metjū neko nebūs sadomājis.

Rīts. Jauns darbs un iespējas. Man ļoti gribējās atkal ieraudzīt laimīga Eliota smaidiņu, un viņa retās brūnās acis. Man bija žēl Lūkasa, ka viņš izšķirās no Eliota mammas, es domāju viņi lieliski saderētu.

Saklājusi gultu, tā lai butu kārtīgi, jau cēlos pēc rīta kafijas. Man tā bija vajadzīga, lai nebūtu miegaina. Vienpadsmitos jau man bija jābūt tur. Biju jau virtuvē, bet mani iztraucēja skaļa dziedāšana, tikai ne to.

Pilnībā atvērusi logu, jau gatavojos redzēt ko briesmīgu. Tas nebija nekas briesmīgs, bet mani tas tāpat saniknoja. Ko Metjū iedomājas? Domā, ka es viņam piedošu par visu, ko viņš ir sastrādājis un nodarījis? Nē, tas nenotiks, nekad.

Metjū ir diez gan interesants cilvēks. Ne jau tādā, kā cilvēkus sauc parasti, bet īpatnēji interesants cilvēks. Metjū izskatās ir uzaicinājis pāris sirmu cilvēku, lai dzied serenādes. Metjū nekad nedzirdēja vārdus "Es vairs neesmu kopā ar tevi. " Es varētu sajukt prātā, līdz es viņam ieskaidrotu, to, ka nevēlos dzīvot ar viņu.

Sekundes, kad skatījos uz viņu ar ko pavisam nicinošu, es vienkārši aizvēru logu. Es nebiju spējīga klausīties cilvēkā. Viņā, nekad. Es negribēju pat dzirdēt visus piedošanas vai lūgšanas vārdus, man pietiek. Metjū nebija vērts šī visa, es gribēju aizmest viņu tālu prom no manas dzīves, un pielikt stiprus vārtus savai sirdij, lai neviens netiktu iekšā.

Serenāde no loga beidzās, es nevēlējos, lai viņš nāktu augšā. Man bija jāsteidzas pie Lūkasa, jo pēc 20 minūtēm man jābūt tur, un tā katru dienu. Izdzirdēju smagus soļus kāpņu telpā, nē viņš nenāks te.

Jau sataisījusies nedaudz pavērusi ārdurvis skatījos kāpņu telpā. Neviena nebija, man paveicās. Pasmaidīju veiksmei, nogājusi ātri lejā pa trepēm uzsāku savu braucienu.