local-stats-pixel

Nepazaudētā cerība (4)2

 126  1

Sekoju Eliotam. Domāju, ka tā ir viņa mamma, kā gan savādāk? Eliots paņēmis kādu mazu krēsliņu piestūma pie durvīm, jo viņš vēl nevarēja aizsniegt durvju rokturi, lai ielaistu kādu iekšā.

Man gribējās palīdzēt, bet manas domas, ka tā ir viņa mamma atļāva zēnam turpināt pašam atvērt durvis.

Puisēnam pēc mirkļa tas izdevās. Bet smaids viņa sejiņā pazuda, ieraugot Lūkasu. Es nesapratu, Lūkass kaut ko aizmirsa? Centos neiejaukties viņiem pa vidu, jo zēns pavisam nebija priecīgs.

E. - Tu teici, ka mamma atnāks, tu man solīji! - Eliots mazliet spītējās. Man tas šķita mazliet dīvaini.

Lūkass paskatījās uz mani un ar viņa skatienu sapratu, ka man jāaiziet uz citu telpu. Es visu saprotu, viņi tomēr ir ģimene. Es biju ļoti ziņkārīga, zinu, ka tas nav pareizi, bet vēlējos uzzināt ko Eliotam atbildēs viņa tēvs.

Kad ienācu istabā, kas bija blakus koridoram, aizvēru durvis, pienācu klusiem soļiem turp un pieliku ausi tuvāk durvīm. Es sevi ienīdu par šo ziņkārību. Tad dzirdēju klusus vārdus.

L. - Mammai nebija laika, tu taču zini. - varēja dzirdēt pārliecību. Kā varēja neizbrīvēt laiku dēļ tāda ķipariņa? Nesapratu, tiešām aizņemta sieviete.

Dzirdēju kā atveras šis durvis. Jūtos nodota, Lūkass noteikti pamanīja, ka noklausījos sarunu. Man bija neērti.

L. - Es jums vēlējos ko pateikt, tikai Eliotam nesakiet. - vīrietis man priekšā nedaudz palika nervozs, kā es gribēju uzzināt par ko ir runa.

Lūkass pievēra izgāja no telpas un pēc dažām sekundēm bija atpakaļ, laikam pārliecinājās, lai Eliots nebūtu tuvumā.

L. - Es to parasti neatklāju, bet jums kā jaunajai auklei būtu jāzina. - vīrietis nopūtās, un tad paskatījās uz mani. Neko neatbildēdama ļāvu Lūkasam turpināt, es pat nevaru iedomāties ko viņš vēlas man teikt.

L. - Eliota mamma, es ar viņu izšķīros. Es negribu, lai viņa tiekas ar manu dēlu, bet pēc mēneša būs tiesa, kas visu izlems. - vīrietis berzējot rokas teica .

S. - Bet kāpēc ne? Es redzēju Eliota acis, kad viņš gribēja, lai viņa mamma atbrauc pie viņa. - es biju ieinteresēta.

L. - Es negribu, lai viņa atņemtu manu dēlu! - Lūkass paskaidroja, varbūt bērna māte nemaz nav tik laba? Es viņas vietā cīnītos par savu bērnu.

S. - Saprotu... - lēnām novilku, un grasījos iet no telpas ārā.

L. - Tad jūs piekrītat kļūt par Eliota aukli? - vīrietis mēģināja pasmaidīt, īstenībā viņš neizskatījās vecs, viņam varētu būt 20, varbūt 22 gadi.

S. - Jā, starpcitu Eliots ir lielisks bērns. - to pateikusi izgāju no istabas, lai uzmeklētu puisēnu. Eliotu sameklēju ātri, jo viņš bija virtuvē, un malkoja no piena glāzes. Puisēns izskatījās pieaudzis un patsstāvīgs.

L. - Es palieku mājās, jo mans darba laiks beidzās ātrāk. - kad pagriezos Lūkass stāvēja man aiz muguras, sakrustojis rokas.

S. - Skaidrs, tad nu es varu iet? - pajautāju Lūkasam, īstenībā es negribēju iet prom, bet manuprāt man likās nepieklājīgi aizsēdēties pārāk ilgi. Gribēju vēl dzirdēt puisēna balsi.

L. - Palieciet. - Lūkasa balss nomaiga, un viņa rokas atslābinājās.

S. - Varbūt citreiz. - jau paņēmusi savu somu, gatavojos iziet no milzīgās mājas. Lūkass mani pavadīja, un stāvēja atspiedies pie durvīm.

Paķērusi ķiveri, laidos braucienā uz mājām. Braucu uz savu dzīvokli, kas ir izītēts pilsētas centrā, bet īrnieki reti vien ir dzīvoklī, atslēgas bija manā kabatā.

Jau piebraukusi pie daudzdzīvokļu mājas, noparkoju motociklu. Iekāpu liftā un uzspiedu 5. stāvu. Atradusi savu dzīvokli ar numuru 26 atvēru durvis, kuras par brīnumu nečīkstēja.

Iegāju mazajā istabiņā, kura nebija visai apgaismota. No aizmugures jutu cilvēka elpu, kas tuvojās man, rokas satvēra manu kaklu, un es sapratu, ka tās ir beigas.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Šodien vēl vienu lūdzu! Es neizturēšu šodien neuzzinot kas notika!
 2  0 atbildēt
Metjū vainīgs! Es varu galvu likt ķīlā, ka tas bija viņš!
 0  0 atbildēt