local-stats-pixel

Nepazaudētā cerība (3)2

 114  0

Nostājos ar muguru pret durvīm un centos izmest no galvas to cilvēku. Viņam te nebija jābūt, kā viņš zināja kur es atrodos? Viņš sāka kliegt, tikai ne to.

M. - Es taču zinu, ka esi tur, tāpēc atver durvis! - spalgā balss sita pār manām ausīm. Tas bija Metjū, mans bijušais. Metjū, vienmēr dzer. Viņam nav darba, un viņš agrāk dzīvoja pie manis. Acīm redzot, darbu jo projām nav atradis.

E. - Kas tur ir? - mazais Eliots smalkajā balstiņā pienāca man klāt.

A. - Svešinieks. - nočukstēju. - Viņš mani meklē. - atklāju taisnību bērnam, viņš tāpat nevienam neteiks.

E. - Tu laidīsi viņu iekšā? - Eliots piesēdās man blakus pie lielajām durvīm. Es pakratīju ar galvu, man nebija viņš jālaiž iekšā, lai ko viņš darītu un kā lūgtos.

Kad es biju ar viņu kopā, es biju vislielākā muļķe. Metjū, nāca mājās dzēris un bieži mani sita, pa seju, galvu vai pat degunu. Kad pienāca rīts un viņa prāts bija izskaidrojies viņš neatcerējas, ko darīja ar mani.

Es Metjū vienmēr piedevu, viņš vienmēr solīja, ka nekas tamlīdzīgs neatkārtosies, ka atradīs darbu. Viņš solīja, ļoti daudz.

Kad mamma prasīja no kurienes man ir tie zilumi, es vienmēr atbildēju, ka pati biju vainīga. Es zināju, ka mamma man neticēja, bet viņa neko neteica. Tikai vienu dienu es izdomāju, man viņš ir jāpamet vai jāmūk projām.

Es izvēlējos mukt, jo dzeršanu viņš tāpat nebūtu atmetis. Es pat neatceros to dienu, kad viņš nedzēra. Ja es viņam paskaidrotu, ka pametu viņu, Metjū smadzenēm tas nebūtu izskaidrojams, viņš lūgtu mani atpakaļ. Tik daudz ko viņš ir solījis, bet nekas nav izmainījies. Es biju muļķe, ka ar viņu vispār sagājos.

Eliots mani apķēra ar savām siltajām rociņām. Es jau šo bērnu biju iemīļojusi. Metjū bija norimies, bet es tāpat aiz sevis jutu viņa spēcīgo klātbūtni, kad Eliots aizgāja atpakaļ uz savu viesistabu Metjū turpināja runāt.

M. - O, jau jaunu esi atradusi, varēji uzreiz pateikt, ka krāp mani! - viņš atkal cēla savu balsi augstumā. Ko vēl gan viņš varēja izdomāt?

M. - Nu ja viņam jau kaudze naudas, kam tev tādu kā es! - Metjū turpināja gaudot, godīgi no viņa puses tas bija smieklīgi. Puisim vienkārši bija jasamierinās ar savu pretīgo uzvedību pret mani, es nekad viņam to nepiedošu.

Teikt taisnību? Vai ir jēga? Viņš ir dzēris, tas būtu brīnums, ja viņš atcerētos ko šodien man ir teicis. Ceru, ka Metjū nomierināsies.

M. - Tu mani pameti dēļ viņa. - jau klusāk dzirdēju viņa dīcošo balsi, kad viņam reiz pieleks, ko viņš man ir nodarījis?

Es izdomāju neatbildēt, man šis cilvēks nebija svarīgs. Metjū nebija manas uzmanības, un pat vārdu vai atbildes vērts. Ar mani runāja cilvēks, kurš man ir nodarījis pāri. Stipri.

Dzirdēju kā attālinās soļi. Metjū aizgāja, laikam trūkst pudeles. Atguvos, es nebiju tā, kas raudās dēļ slikti piedzīvotām atmiņām, nē. Piecēlos kājās un devos meklēt Eliotu, kas cerams ir viesistabā. Man nevajadzēja tik ilgi sēdēt kā piekaltai pie durvīm.

Par laimi mazais zēns sēdēja uz mazā tepiņīša un savās rokās turēja lielu ugundzēšamo mašīnu. Viņš izdvesa mašīnas rūkoņu un ar roku vadīja to pa grīdu. Tas izskatījās piemīlīgi. Pienācu viņam klāt un vēroju viņu, tikai tā, lai Eliots nedzirdētu.

Tad nemanot atskanēja durvju zvans un Eliots ātri uzausās kājās un viegli iesaucās.

E. - Viņa ir klāt! - viņš pasmaidīja, un aizsteidzās pie durvīm.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Gribu vēl emotion

 0  0 atbildēt
Kad nākamā? :)
 0  0 atbildēt