http://spoki.tvnet.lv/literatura/Neparedzetas-saistibas-13/689570">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Neparedzetas-saistibas-13/689570
Šoreiz kaut kā maza nodaļa. :(
Mirkli sēdēju un sildījos saulītē, domādama, kā uzsākt sarunu. Vecmāmiņa atviegloja manas pūles, uz mirkli apsēzdamās man blakus ar plastmasas lāpstu rokās.
- Nu , Agatīt, kā tad tev klājas? Vai , meitiņ, ka tik tu neesi saslimusi, tik bāla un vārīga! Nekas, laukos ātri tiksi uz pekām. Uj, Agatiņ, ka neizmirstu: tu te vienu naksniņu traki sauci pēc viena puiša,kaut ko nelabu sapņoji? Tā jau laikam bija pilnmēness nakts, tad jau sapņi piepildās.. E! Atcerējos! Ričards laikam bija! -
- Tieši par to es ar tevi gribēju runāt, omīt. Viņa vārds ir Rihards. Viņš mācās manā klasē, un .... - sāku runāt. Mani vārdi bira gluži kā no pārpilnības raga. Savādi , bet man kļuva daudz vieglāk. Kā akmens no sirds novēlās. Es tiešām cerēju , ka viņa man palīdzēs.Viņa bija mana pēdējā iespēja. Pie velna, es vairs nezināju , ko darīt.
- un , un Kerijas draugs Renalds ir Riharda labākais draugs, un , viņa teica, ka viņš esot izmisumā. It kā es būtu tā vainīgā! Saproti , man viņš laikam , laikam patīk, bet, kad atceros to skatu .... - acis aizmiglojas.
Vecmāmiņa pasmaida un saka: - Agatiņ, ļauj paiet laikam. Ja pēc laika tu vēl jutīsi to pašu , tad būsi gatava piedot. Bet ja nebūsi , tad paliks atmiņa. Sievietes sirds ir kā dziļš okeāns ar nebeidzamiem noslēpumiem. Atceries vienu: ja ko mīli , palaid vaļā brīvi. Ja būs bijis lemts, tas atpakaļ nāks.- Viņa noglaidīja man galvu , pasmaidīja un aizgāja.
Turpinājums sekos. :)
