Manī viss iespējamais vārījās. Lai nu kā, gribējās kliegt, bet šķiet to tāpat neviens nesadzirdētu. Vienīgais , ko es spēju izdarīt, vai es šobrīd vispār nespēju neko izdarīt. Vēroju tās ielas, nespēju nedomāt par to , kas šodien noticis. It kā es būtu tā vainīgā.
Laikam jāaiziet uz ‘’ Galerija Centrs’’, vismaz tur būs ko darīt. Nezinu vai vispār kaut ko pirkšu, jo viss jau man ir. Pat drēbes pa skapi ārā krīt, kas ir visai traģiski. Varbūt vienkārši lielāks skapis jānopērk?
Tā nu es staigāju apkārt, neko labu neieraudzīdama, jo nekas nešķita gana labs. Un pēkšņi es kārtējo reizi kādam uzskrēju , jā, tas nebija patīkami. Automātiski atvainojos, pat nepaskatījos , kam biju uzskrējusi. Pagriezusies es ieraudzīju Imantu, viņš pasmaidīja, bet man nebija garastāvokļa , kam tādam.
‘’- Klau, piedod man, negribēju tā uzskriet virsū,’’ pēkšņi gribējās raudāt, iepriekš likās , ka viss bija pārgājis, bet nē, nebija viss.
‘’- Pats vien vainīgs biju,’’ viņš pasmaidīja, es vēl joprojām nesmaidīju. Viņa smaids pazuda ‘’ es redzu, ka kaut kas ir noticis,’’ varu derēt, ka es tajā brīdī izskatījos šokēta.
Saņemies, saņemies , saņemies! Nevienam tas nav jāzin, esmu vienīgā kurai tas būtu jāzin.
‘’- Ko? Kāpēc Tu tā domā? Nekas jau nav noticis! ‘’ es pat izspiedu smaidu, kaut vai samākslotu, bet tomēr.
‘’- Es to redzu Tavās acīs , Kristiān, nemelo,’’ es saņēmos vēl vairāk, jo zinu, ka viņš to Signei būtu pateicis un Signe Kārlim. Un tad Kārlis man morāli sāks lasīt, nē, man tas nav nepieciešams.
‘’- Es nemeloju. Tiešām man viss ir kārtībā, bet tagad, piedod , man ir jāiet, atā, pasveicini manējos!’’ mēs apskāvāmies un es devos prom. Es vienkārši to nespēju.
Es devos atpakaļ uz kojām, šī būs diena, kad skatīšos filmas un mani neviens netraucēs.
Rīga šodien bija mierīga, laikam tāpēc, ka bija pirmdiena.
Lēnā gaitā, bet biju tikusi līdz kojām. Ieskatoties pulkstenī , biju pārsteigta, jo bija tikai viens, kāpēc laiks šodien laiks tik lēni velkas?
Ieejot savā istabiņā uzreiz ieraudzīju vakardienas rozes, tas viss uz jūtām atkal uzkāpa, es vairs nespēju izturēt. Ieslēdzos istabiņā, jūtas uzvarēja.
Tā nu es sēdēju gultā, kā tāda nelaimes čupiņa.
Man zvanīja.
Roberts , atkal. Es tikai spiedu ‘’aizņemts’’ atkal un atkal. Līdz man apnika, es vienkārši skaņu izslēdzu, jo nespēju vairs neko izdarīt. Gribēju aizmigt un aizmirst par visu kaut uz stundiņu , bet es pat to nespēju, tā nu es paņēmu datoru un skatījos filmas.
Skatījos komēdijas, pat tad smieties negribējās. Tāpēc visu pārtraucu. Ieskatījos telefonā . 39 neatbildēti zvani un visi no Roberta. Viņš vēl tagad zvanīja, es pacēlu.
‘’- NU TAD BEDZOT!’’ teica Roberts.
‘’- Ko Tu gribi?’’ mans tonis bija šausmīgs, es to zināju, bet turpināju tā runāt.
‘’- Ir viena tāda lieta,’’ ko, kāda lieta, kas atkal?
‘’Kāda?’’
‘’- Atver durvis,’’ es arī gāju un taisīju vaļā durvis, bet tur, tur jau viņš bija, stāvēja un smaidīja.
Ko viņš gribēja? Es tikai taisīju durvis ciet, bet viņš paspēja kāju ielikt starp durvīm. Viņš laikam nesaprata, ka man ļoti sāpēja .
Tā nu es ar aukstu skatienu skatījos uz viņu.
