local-stats-pixel fb-conv-api

Neparedzamā dzīve (3)5

110 0

(2)

3. Klusums pirms vētras

Nākamajā rītā pamodos savā jaunajā istabiņā un mazliet apstulbu. Tas neveiklais brīdis, kad piecelies un nesaproti, kur esi. Laikam jau tas aliņš slikti mani ietekmēja. Pasmaidīju un izrāpos ārā no gultas. Grīda bija auksta un es ievēlos atpakaļ gultā.

“Nēee.” Klusi izdvesu un raudzījos uz griestiem. Es gribēju gulēt, kā arī vēlējos kaut manā istabā būtu apsildāmā grīda. Pilnīgi nevēlējos pamest savu gultu, tāpēc pastiepos līdz naktsgaldiņam pēc sava telefona. Atvēru Facebook aplikāciju un apsveicu dažus savus draugus dzimšanas dienā. Aplūkoju savu laika joslu un pasmējos par piemīlīgiem dzīvnieciņu videoklipiem.

Tad ap vienpadsmitiem nolēmu izrādīt dzīvības pazīmes un devos ārā no savas istabas. Gaitenī satiku Filipu, kurš berzēja savus matus dvielī.

“Sveika, Helēna. Kā izgulējies?” Puisis man jautāja, kad gāju viņam garām.

“Paldies, labi.” Uzsmaidīju Filipam un turpināju savu ceļu līdz kāpnēm. Biju nolēmusi aplūkot virtuvi. Vakar, pirms spēlēm ar jauniešiem, biju salikusi savus produktus ledusskapī. Cerēju, ka kaut kas tur vēl bija palicis.

Kāpjot lejā pa kāpnēm, uzkāpu uz čīkstošā pakāpiena un domās sevi nolamāju. Gan jau Triša ir pamodusies. Pirmajā stāvā valdīja klusums un kopīgajā istabiņā joprojām uz grīdas mētājās konfetī papīriņi, kurus vakar Amēlija priecīgi mētāja apkārt, sveicinādama mani ar ievākšanos viņu kopmītnēs.

Pasmaidīju pie sevis un devos ātri uz virtuvi. Tur dūca abi divi ledusskapji un cītīgi vārījās ūdens uz elektriskās gāzes plīts. Tomēr kāds jau bija piecēlies. Piegāju pie ledusskapja, kurā vakar ievietoju savus produktus. Laimīgi konstatēju, ka viss ir uz vietas. Citi jaunieši uz saviem produktiem bija pielīmējuši Post-It lapiņas un uzrakstījuši savus vārdus. Sev atgādināju, ka šodien jāaiziet līdz tuvākajam veikalam un jāiegādājas Post-It lapiņas.

Izņēmu zemeņu jogurtu un no krūžu plaukta izņēmu savu rūtaini apdrukāto krūzīti. Paķēru vienu paciņu ar Nescafe 3in1 un apsēdos pie virtuves galda, lai paēstu. Virtuvē ieskrēja Triša, kad tējkanna sāka svilpt.

“Labrīt, Helēn!” Meitene automātiski paķēra krūzi no krūžu plaukta, iemeta tajā tējas maisiņu un ielēja karsti kūpošo ūdeni. Triša apsēdās man blakus un zīmīgi novērtēja manu brokastu izvēli. “Ja kas, man ir daudz auzu pārslu, tāpēc, ja vēlies auzu pārslas, droši man saki.”

“Sarunāts.” Es meitenei atbildēju un mēs ieturējām draudzīgu rīta sarunu. Kamēr runājām, virtuvē ienāca Marks, kurš vakar nevarēja mums pievienoties spēļu vakaram, jo viņam bija biljarda vakars vietējā krogā. Puisis ar mums sasveicinājās un savā nodabā kaut ko dungoja.

“Mark, šodien tava kārta tīrīt virtuvi.” Triša ieminējas puisim, kad viņš apsēdās pie virtuves galda.

“Jau atkal?”

“Nedēļa jau pagājusi.”

“Laiks pārāk ātri skrien.”

“Drīzāk tev mazāk jādzer un jāpīpē zālīte.”

“Es izbaudu vasaru, kamēr vēl varu.”

“Lekcijas sākas pēc nedēļas.”

“Ekonomikas tabulas mani pagaidīs.”

Triša neapmierināti purināja galvu, bet Marks turpināja blenzt uz savu kafijas krūzi, it kā tā slēpu visas viņa mokošo jautājumu atbildes. Virtuvē iestājās klusums un tad atskanēja soļi no kāpnēm. Virtuvē ienāca Viljams un ar mums sasveicinājās. Triša atleca nost no galda un piegāja pie Vilijama, lai puisim taujātu kaut ko par savu laptopu.

“Nevari to ātri tagad apskatīties pirms doties uz darbu?”

“Labi, nes šurp.”

Triša izskrēja no virtuves un Viljams apsēdās blakus Markam.

“Sveiks, čomiņ. Uz darbu tik vēlu?” Marks jautāja, kamēr grozīja savās plaukstās savu kafijas krūzi.

“Jā, projekta vadītājs vēlas ar mūsu komandu pārmīt dažus vārdus.” Viljams nožāvājās un papuprināja galvu. “Vakar atkal līdz pieciem kodēju.”

“Traks tu esi.”

“Bet man patīk. Tā sajūta, ka kaut ko vari uzbūvēt no nekā.” Viljams sapņaini vērās tālumā un ar rokām sāka žestikulēt kā viņš var iegūt kaut ko no nekā.

No malas tas izskatījās komiski, tāpēc es pasmējos, bet tas iztraucēja puisi no viņa domām un viņš vērsās pret mani ar jautājošu skatienu.

“Nē, nekas, es tāpat paķiķināju.” Vēlējos attaisnoties, lai Viljams nedomātu, ka par viņu smejos. Man nepatika cilvēkos radīt nepareizus uzskatus par sevi.

“Helēna, Helēna.” Marks mani izsmejoši norāja, kamēr Viljams pasmējās.

“Viss kārtībā. Esmu arī dzirdējis ļaunākus komentārus par sevi.”

“Kā, piemēram, dzīvais mironis?” Marks minēja, uz kā Viljams pamāja ar galvu.

“Tu jau pats mani tā dēvēji pirmajā kursā?”

“Tad mēs bijām jauni un naivi. Un tas bija pirms tam, kad tu izglābi mani pakaļu no nesekmības grāmatvedībā.”

“Prieks palīdzēt.”

No gaiteņa atskanēja Trišas soļi un meitene iesteidzās virtuvē, lai noliktu savu laptopu uz galda. Viņas ekrāna tapete bija divi kaķi grozā.

“Tipiski.” Marks nosprauslojās, kamēr Triša sniedza viņam vidējā pirksta žestu.

“Tātad, es nevaru atskaņot YouTube video klipus un nesaprotu, kāpēc?”

“Jaunākos plug inus esi ieinstalējusi?”

“Kas tas tāds?” Triša nesapratnē vērās Viljamā, it kā puisis būtu sācis runāt svešā valoda, kas principā bija taisnība. Puisis tik pagrozīja galvu un neko vairs nevaicāja, vien savā nodabā kaut ko spieda.

“Ja nu tev, Helēn, rodas datora problēmas, vienmēr prasi mūsu Viljamam pēc palīdzības.” Marks man sacīja, maigi sitot Viljamam pa muguru.

“Ņemšu vērā, Mark.”

Tad jaunieši vēl mazliet uzkavējās virtuvē. Kad apēdu brokastis, noskaloju savus traukus un devos uz savu istabu, lai gatavotos iet iepirkties. Pirms iziešanas, vēl noprasīju Amēlijai, vai viņai neko nevēlas no veikala.

“Nopērc man Oreo cepumus un es būšu laimīgākā meitene uz Zemes!” Meitene man laiski sacīja, jo viņu uzmodināju.

“Sarunāts.”

Ar smaidu uz lūpām izgāju no savām jaunajām mājām. Sētā jau sēdēja Filips, viņš skaļi diskutēja ar kādu apaļīgu meiteni. Ieraugot mani, puisis skaļi iesaucās un sāka māt. Pamāju pretī un pasmaidīju meitenei, kura pētoši vērās manī. Laikam vēl viena no manām neiepazītām kaimiņienēm. Nekas, laika vēl gana.

Izskrēju ārā no kopmītņu sētas un ieliku telefona austiņas sev ausīs, lai klausītos mūziku, kamēr mēroju ceļu caur privātmāju rajonu un pamesto parku. Tas saules staros laistījās kā apburta vieta. Ejot tam cauri, prātoju, kāpēc privātmāju rajona iedzīvotāji to vēl nav atjauninājuši un iekārtojuši. Parks varētu pildīt savas funkcijas bez liekas piepūles.

Izejot no parka, pavērās skats uz autobusa pieturu, ielu un veikalu. Vakar jaunieši man bija cītīgi stāstījuši kā tieši šis veikals biju viņu vienīgais glābējs, jo tur atradās pilnīgi viss, ko viņi vēlējās.

Cerīgi iegāju veikalā. Tas bija mazliet piesmacis un pie kases stāvēja pārdevēja, kura mazliet grīļojās. Tā uzmeta man diezgan paviršu skatienu, it kā prasīdama, vai tiešam man bija jāatnāk uz veikalu tik agri.

“Labrīt.” Centos viņai dienu uzlabot, bet viņa vien papurināja galvu un atspiedās pret leti. Skaidrs, nevēlas viņa ar mani komunicēt. Devos veikala iekšpusē un nobrīnījos no plašā piedāvājuma. Jaunieši mani nebija āzējuši, te tik tiešām varēja atrast visu.

Nopirku Post-It lapiņas, Oreo cepumus, ūdeni, šampūni, zobu pastu un birsti. Vēlreiz sveicināju kasieri pie kases. Viņa uz mani vēlreiz palūkojās ar savu paviršo skatienu un pamāja ar galvu. “Čeku vajag?”

“Nē, paldies.”

Saliku savus pirkumus savā somā un devos ārā no veikala. Pie veikala bija piebraukusi mašīna. Jau biju gatava tai nepievērst uzmanību, taču atskanēja sauciens.

“Helēna?”

Es pagriezos un uzlūkoju savu bijušo labāko draudzeni.

-=-

4.

givemehope - manam profilam aprit 1000 dienas. Ak, vai, kur tas laiks tā skrien! Tikko vien publicēju savu pirmo rakstu, bet tagad jau esmu sena.

110 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Jāā, neparedzama viņa ir.  emotion 

1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt

Daudz laimes profila dzimšanas dienā! Novēlu vēl vēl tikpat veiksmīgu rakstnieces karjeru, kā arī sirsnīgi vēlējumi beidzot atrat īstu darbu! Torte no manis!

1 2 atbildēt